Mācību gada beigās skolēniem regulāri jautāju: kurš var droši apgalvot, ka ir izvēlējies savu nākotnes profesiju un zina, kur strādās vai mācīsies tālāk? Pārliecinošu «jā» mazais skaits sākotnēji mani šokēja. Parasti tā atbild 4-5 skolēni no visas klases. Bet ko lai dara pārējie 20, nezinošie? Kas sniegs vajadzīgo atbalstu? Skolu kā būtisku palīgu karjeras izvēlē min tikai 6%...
Karjeras izvēles lauciņā pastāv savdabīga mitoloģija. Daļa vecāku kultivē savus mītus, jo viņi taču zina, «kas manam bērnam ir vislabākais», lai gan pasaulē atzītas karjeras konsultēšanas teorijas visas kā viena postulē: lēmums karjeras izvēlē jāpieņem cilvēkam pašam atbilstoši viņa individuālajai profesionālajai piemērotībai. Uz dažādiem apsvērumiem balstītā (materiālā, prestižā, darba tirgum vajadzīgā utt.) vecāku «izskaitļotā» bērna nākotne mēdz pavērsties nelabvēlīgā virzienā (psiholoģiskas problēmas, sliktas attiecības ģimenē, depresija), ja jaunietim nepatīk vecāku izvēlētā profesija. Gadās, ka vecāki vēlas, lai bērni realizē viņu nerealizētos karjeras mērķus un sapņus. Vecāki, kam patīk savs darbs, nereti vēlas, lai bērni iet viņu pēdās, bet tie, kam nepatīk, cenšas bērnus no tā atturēt. Savukārt skolā mīts par vispārējo vidējo izglītību kā labāko izvēli ikvienam pamatskolas beidzējam nereti tiek kultivēts apzināti. Nav jau izdevīgi orientēt skolēnu uz profesionālu izglītību, jo «nauda seko skolēnam» - līdz ar to vidusskolas cīnās par skolēnu skaitu, lai nodrošinātu savu eksistenci. Jāteic, diezgan egoistiski, jo vai kāds šeit pirmajā vietā izvirza skolēna intereses, individualitāti? Daļa skolēnu tā arī dzīvo stereotipos un mītos, kurus nereti uztur arī vecāki un skolotāji, dodot padomus, ka: a) jāizvēlas skola (labāk prestiža), nevis profesija; b) jāiegūst vai nu vispārējā vidējā, vai augstākā izglītība; c) izglītības pakāpe nosaka cilvēka «kvalitāti»; d) jāiegūst darbs - vienalga, kāds, jo Latvijā taču ir krīze; e) darbam jābūt labi atalgotam; f) darbam jābūt «prestižam». Tāpat ne skolēni, ne viņu vecāki bieži netiek galā ar iedomāto vēlmi «es gribu kļūt par…», neiedziļinoties, «vai es to varu». Tas mēdz radīt dziļu vilšanos, saskaroties ar realitāti.
*Jauniešu un vecāku karjeras informācijas un konsultēšanas centra vadītāja