Divatā ar Brauna kungu bijām pastaigā pa īpašuma leknajiem laukiem, šajā posmā pa brīdim rodot iespēju veldzēt sevi ar ūdeni. Cisternas, kurās tiek turēts ūdens - kā šeit pieņemts teikt - ģimenes lietošanai, ir lieliski aprēķinātas, lai vismaz zināmu laiku noturētu to vēsu un svaigu. Dzeršanai un virtuves vajadzībām izmantojamais ūdens caur iezi tiek filtrēts svina un marmora rezervuārā, kas to vērš caurspīdīgāku un tīrāku par jebkuru ūdeni, ko man gadījies redzēt. Šis rezervuārs tiek novietots kur nomaļāk ēnā, lai nezaudētu vēsumu, un dzert gribētājam to pasniedz vergs. Nēģeris piedāvās ūdeni ar sudrabu rotātā kokosrieksta čaulā ar vietējā ciedrkoka rokturi galā. Tas viss, lai neļautu piķotā dzimtcilvēka elpai apgānīt ūdens skaidrību.
Brauna kungs aizvien bija ļoti pretimnākošs atbildē uz jebkuru jautājumu, ko vien es vēlētos uzdot, un gatavs nosaukt vārdā ik koku vai krūmu, kura krāsa vai īpašais jaukums būtu licis man pievērst tam acis. Tomēr, kad mēģināju tuvoties kam strīdīgākam, kas - mēs taču varētu teikt - ir pati jautājuma sakne šai parādībā, ko sauc par verdzību, mans gids nelikās īpaši tiecamies šo iekārtojumu apspriest. Kā liekas, Brauna kungs uzskata, ka šī peļņas veida radītie ētikas un morāles jautājumi ir tie, ko es vēl nevaru būt gatava aizskart. Varbūt viņš iebilst pret to apspriešanu ar sievieti? Man grūti izprast. Viņš gan izteicās, ka piedāvājums aizstāt melnādaino darbu ar lopu veikto ir cēlies no nezināšanas. Brauna kungs man pavēstīja, ka daudzās no plantācijām ir iegādāti vēršiem velkami arkli un citi līdzekļi lauku apstrādāšanai, bet nēģeru ietiepība un aprobežotība liekot tiem salauzt arklu pēc arkla un nobendēt dzīvnieku pēc dzīvnieka. No jebkura šāda mēģinājuma ir bijis jāatsakās, tā kā, reiz salauzti, čuguna arkli vairs nav salabojami, jo trūkst tādu amata māku. Un, kas attiecas uz ganāmpulku, jebkādi centieni to paglābt no tveices un lietus izrādījušies tukši. Un nēģeri turklāt arī acīmredzot nesaprot, ka darba lopi nav tik izturīgi kā viņi paši un lāgā nevar tikt dzīti strādāt no saules lēkta līdz rietam. Drīz pēc tam, kā atvests, ganāmpulks neizbēgami sāka panīkt, tā asinis apvērtās urīnā, un drīz sekoja krišana. Tas, kā izskatījās, bija summārais arguments Brauna kunga aizstāvībā tam, lai verdzības institūts tiktu uzturēts. Īsi sakot, bet kurš tad cits, ja ne nēģeris, lai strādā? Galu galā, pēc mana apgaismotāja teiktā, baltais cilvēks un četrkājainais tādam slogam nav piemērots.
Pēdējo pāris dienu lielāko daļu esmu pavadījusi šī institūta dziļākā apcerē. Šo pārdomu garā arī vēlreiz uzrakstīju tēvam, darot zināmu, ka, pārbraukusi mājās, vēlētos mazliet apbraukāt valsti ar lekcijām, priekšlasījumiem par veiksmes mainīgo labvēlību un Atlantijas okeānā un tā citā, attālākajā krastā piedzīvoto. Tas varētu interesēt dažas dāmu asociācijas, ko dibinājušas šo jauno, uz rūpnieciskumu vērsto kungu laulātās draudzenes, jo īpaši tad, ja pārdomu pamats būs mana svaigākā pieredze. Aizbraukdama no dzimtenes, apsolīju tēvam, ka pārcietīšu tropu karstumu, ar atbrīvotu prātu raugoties uz to, kas atzīstams vergu tirdzniecībā un nodarbināšanā, un to es esmu centusies darīt. Bet šī izsmeltā sistēma krampjos tuvojas savam galam, tas ir fakts, ko būtu muļķīgi noliegt.
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās