Uz Ziemassvētkiem man uznāk mazvērtības kompleksi. Paskatos žurnālos, kur sapucēti bērniņi, visa saime, opi ieskaitot, rātni sēž pie interesanti rotātas eglītes, tad man šķiet, ka esmu slinka saimniece, nevaļīga mājasmāte.
Pagājušajā gadā biju nolēmusi - viss, saņemšos! Piecepu, piešmorēju divpadsmit ēdienus, izpušķoju eglīti ar krāšņām Laimas konfektēm un svecītēm, gribēju braukt uz baznīcu un svinēt Ziemassvētkus klasiski. Mazliet nervozēju, ka vīra nav mājās.
Kad man jau kažoks mugurā, ausaine galvā, lai dotos uz baznīcu, ieraudzīju, ka mājas pagalmā ir iebraucis mans vīrs. Tikai dīvaini - viņa auto iestrēga vārtos, spoži mirdzot bremžu gaismai, ar ieslēgtu atpakaļgaitu. Manējais bija tik piedzēries, ka bija aizmidzis pie stūres, ar kāju uz bremzes pedāļa, roka uz pārnesuma... Teicu Jānīt, Jānīt, nāc nu šu, bet šis iespītējās... Lai es te nekomandējot! Vismaz Ziemassvētku vakarā lai liekot svētu mieru. Piedzēries viņš bija kā mārks - darbā pasēdējuši, kulturēli pasvinējuši.
Kaut kā iestiepu vīru mājā, un viņš devās pa taisno uz tualeti. Iekrampējās!
Mana pusaudze meita sazinājās ar savu draugu, un abi sastrīdējās par niekiem. Meitai brauciens uz baznīcu nebija ne prātā. Viņa ieslēdzās otrā tualetē. Acīmredzot - ciest.
Tajā brīdī nesaukta ieradās vīramāte. Esot ar vīru sazinājusies, viņš teicis, ka mēs gaidot ģimeniskajos Ziemsvētkos. Mīļā miera dēļ atliku baznīcu.
Saliku ēdienus. Vīramāte skubināja kaut ko darīt, lai vīru nodabūtu nost no sēdēšanas uz poda Ziemassvētku vakarā. Viņa nervozi aizdedza eglītē svecītes. Protams, manas kreppapīrā ietītās konfektes aizdegās! Kamēr dzēsām, kaķis bija sācis ēst cepeti.
Tad' ta kluss vakariņš...
Un pēkšņi - atskanēja klauvējiens pie loga. Sniegā - mazmazītiņa eglīte, kurā iedegtas brīnumsvecītes. Mans draugs! Atstāju visu šo jezgu, gājām staigāt pa piesnigušo pilsētu.»