Pat seksoloģijas guru Jānis Zālītis, kurš padomju laikā bija tāds pusaizliegts izglītotājs gultas lietās, jaunajā brīvestību situācijā acīmredzot sajutās atpaliekam no laika un metās tam līdzi, ne bez bažām konstatēdams, ka attiecību intensitāte kļuvusi pārāk liela, lai paspētu notikt, viņaprāt, vēlamā seksuālās enerģijas sublimācija garīgā orgasmā.
1992. gada 25. aprīļa SestDienā savu seksuālajai audzināšanai veltīto rakstu Seksuālā audzināšana - laikmeta spogulis cienījamais psihoterapeits sāka bez aplinkiem, brīdinādams no patoloģiskas dzimumaudzināšanas: «Mans paziņa Ašots skaidro, kā viņš veido mūļus, t. i., ķēves un ēzeļa krustojumu. Šie dzīvnieki ir ārkārtīgi izturīgi darba lopi, bet nerada pēcnācējus. Lai iegūtu mūļus, jābūt ēzeļu grupai ar perversu tieksmi kopoties tikai ar ķēvēm un jābūt arī ķēvēm, kuras mīlētu tikai ēzeļus. Parasti dzīvē tā nenotiek, jo ķēves relišeri (faktori, kas piesaista pretējā dzimuma uzmanību) ir atšķirīgi no ēzelienes relišeriem un normālā ēzelī tie dzimumtieksmi izraisīt nevar. «Tikko piedzimušu ēzelēnu,» rakstīja Ašots, «es atšķiru no mātes un nododu to «audzināšanā» ķēvei, kurai savukārt atņemu kumeļu.» Tādā veidā uzaudzis, ēzelis uzskata sevi par zirgu un var kopoties tikai ar ķēvi. Savas sugas mātītes viņš neatzīst…»
Ašota vēstulē skaidri redzams, secina Zālītis, ka savdabīga «dzimumaudzināšana», kuru šajā gadījumā dēvē par dzimumsocializāciju (arī cilvēkam tā ir dzimumaudzināšanas sastāvdaļa), virzīta pretdabīgi, rada dzīvniekos deviāciju jeb perversiju. Tas nav vienīgais piemērs, kā cilvēks, iejaukdamies dzīvnieku dzimumattiecībās, padara tos sev derīgākus. Kaut vai sadisma «iepotēšana» cīņu gaiļiem, vēršiem utt. «To pašu var izdarīt arī ar kādu tautu,» SestDienā turpina Zālītis, it kā paredzēdams, cik politiski aktuāla kļūs dzimumaudzināšana Latvijā pēc 23 gadiem: «Valdošā vara var iejaukties visintīmākās cilvēku attiecībās, lai pakļautu tautu vēl dziļāk, sevišķi, ja tauta nepārzina šo attiecību likumsakarības.» Kā īpaši saderīgas un laimīgas ģimenes piemēru minēdams sadista un mazohista savienību, Zālītis tomēr aicina padomāt par tālākām sekām: «Vecāki ir paraugs saviem bērniem. Socializēdamies šādās sadomazohistiskās ģimenēs, bērni kļūst par vēl izteiktākiem sadistiem vai mazohistiem un nu jau savas īpašības izpauž «mīlestībā» pret sabiedrību un savu tautu. (..) Katrā noziedzniekā (pat vienkāršā kabatas zaglī) var atrast latenta vai atklāta (apzināta) sadisma iezīmi, tātad seksuālu perversi: kukuļņemšanas, izspiešanas, zagšanas, huligānisma, fiziskas vai garīgas vardarbības un citi līdzīgi akti vienmēr ietver sevī sadistisku tieksmi lielākā vai mazākā mērā pazemot un pakļaut sev citu cilvēku. Šī tieksme centrālajā nervu sistēmā programmējas tajā vietā, kurā rodas dzimumtieksme, - tātad katrs sadisms ir dzimumtieksmes patoloģija.»
Raksta turpinājumā Zālītis pievēršas seksuālajai revolūcijai, to vērtēdams kā visnotaļ pozitīvu parādību, jo tā ietver sevī cilvēku intīmo attiecību un mīlestības likumsakarību zinātnisku izpēti un palīdzības sniegšanu šīs funkcijas traucējumu gadījumos. «Pastāvīga nepārtraukta seksualitāte ir augsti attīstītu būtņu īpašība. Šādi bezsezonu regulāri un pastāvīgi seksuālie sakari vēl ir tikai pērtiķiem un delfīniem, kuru prāta darbība salīdzinājumā ar pārējiem dzīvniekiem ir augstāka. Iespējams, ka izteikta seksualitāte ir viens no noteikumiem, kas stimulē prāta attīstību.» Savukārt demokrātiskas iekārtas iezīme ir īsta un patiesa dzimumaudzināšana, kas saistīta ar objektīvu pretējo dzimumu saskarsmes likumu studēšanu un ieviešanu cilvēku uzvedībā. Īstas demokrātijas apstākļos neatdzimst dzīvnieciskais, visu atļaujošais sekss, bet no «augšas» nākošos tabu nomaina paša cilvēka iekšējie aizliegumi. Demokrātijas apstākļos pornogrāfijai un prostitūcijai pašām no sevis ir jāizsīkst, bet ilgstošajās divu cilvēku attiecībās jāieviešas viskrāšņākajai erotikai, kuru citādi nevar nodēvēt kā par cilvēka ziedēšanu,» - rakstu cerīgi beidza Jānis Zālītis. 23 gadus vēlāk mēs zinām, ka latviešu tautas dzīvības kokā liela daļa ziedu netaisās nest augļus.