Valsts prezidenta ierosinājumi politisko partiju regulējuma maiņai iekļaujas labi zināmajā tradīcijā - diagnozi nosaka pareizi, piedāvāti risinājumi neskar problēmas būtību. Citiem vārdiem, visnotaļ pareizo mērķi - mazināt iespēju, ka vēlētājiem galvu jauc vai nu ar lielu naudu, vai populismu (abi «instrumenti» var tikt kombinēti), - nevar sasniegt ar piedāvātajiem grozījumiem.
Piemēram, ja runa ir par partijas dibināšanai nepieciešamā cilvēku skaita palielināšanu, tad atļaušos apgalvot, ka tieši Latvijas Republikai nedraudzīgiem spēkiem - ņemot vērā to labi attīstīto sabiedrisko organizāciju tīklojumu - nebūs nekādu problēmu 200 vietā atrast 500 parakstītāju. Priekšlikums noteikt, ka kandidātu sarakstus var iesniegt tikai partijas, kas dibinātas noteiktu laiku pirms vēlēšanām, nemainīs nedz politiskā teātra sastāvu, nedz saturu. Virkne no desmitiem politisko organizāciju, kas - pieņemsim - ar savu klātbūtni sadrumstalo laukumu, pastāv jau sen un tātad šādā aspektā nekas nemainītos. Savukārt, ja runājam par viedokli, ka jaundibinātās partijas, cenšoties pievērst sev uzmanību, neganti izmanto populistisku retoriku, tad tikpat labi var atcirst, ka muldēt nekautrējas arī t. s. lielās partijas. Saturu nenosaka forma - galu galā ASV ir divas lielas partijas ar garu vēsturi, tomēr vēlētāju mānīšana, iebiedēšana utt. plaukst un zeļ.
Ja atgriežamies pie diagnozes - ikreiz pirms vēlēšanām notiek nekaunīga prātu skalošana - tad, manuprāt, pareizāks risinājums būtu turpināt ierobežot priekšvēlēšanu aģitāciju. Tad sašaurinātos iespējas vai nu ar lielu naudu, vai pievilcīgiem meliem bombardēt publiku dažādu audio, video un vides reklāmu formā. Īsi sakot, optimālais modelis būtu, ka partijas var izpausties vai nu dažādās priekšvēlēšanu debatēs, vai (šķiet, šī iespēja diemžēl jāatstāj) bukletu, avīžu izskatā. Un nevajag protestēt, piesaucot izteikšanās brīvību - nekas partijām netraucē regulāri uzrunāt vēlētājus arī laika posmā starp vēlēšanām.
Paralēli - ja mērķis ir uzlabot politikas kvalitāti - vērts padomāt par to, kā veicināt iekšējo demokrātiju pašās partijās. Partijas statūtu saturs, protams, ir tās iekšējā lieta, tomēr reģionālo nodaļu ietekmes vairošana, skaidrāki principi kandidātu sarakstu veidošanā u. c. mazinātu šauru grupu uzkundzēšanos. Lielā mērā tieši iekšējās demokrātijas trūkums provocē politikā iesaistīties gribošus ļaudis «taisīt kaut ko savu», gan veicina reklāmas kampaņu murgaino raksturu.
Jebkurā gadījumā - kā jau to daudzkārt esam pieredzējuši citās jomās un nozarēs - ar regulējuma maiņu vien nebūs līdzēts, ja nemainās attieksme. Gan politiķu, gan vēlētāju pusē.