Mūsu vēsturnieku lielā cerība ir piekļūt Krievijas arhīviem. Vai nesen parakstītā vienošanās par ārlietu ministriju arhīvu abpusēju pieejamību ir tas, ko gaidījām?
Šie ir izlūku soļi - par mūsu vēlmēm, iespējām un zināšanām par to arhīvu saturu. Maskava mēģina arī atkāpties no Dmitrija Medvedeva diezgan globālā uzstādījuma par pieeju arhīviem, par ko viņš runāja, tiekoties ar Valdi Zatleru. Šī ir jau funkcionāla ierobežošana.
Mēģina to sadrumstalot resoros?
Jā, noteikt zināmus laukus, kuros sadarbība varētu būt. Krievijas akadēmisko aprindu tādā kā vairāk patriotiskajā daļā pašlaik ir izteikta kritika pret Medvedeva vēlmi dot arhīviem plašu pieeju. Viņuprāt, Katiņas dokumentu atvēršana Polijai nevar būt piemērs, kā tagad ļaut rīkoties visiem. Šī ir atkāpšanās no iepriekšējā optimisma.
Vai lielāka atvērtība nebūtu interesanta arī pašām Krievijas akadēmiskajām aprindām?
Krievijas akadēmiskais personāls dalās divās lielās grupās. Tie ir pragmatiski un rietumnieciski noskaņoti cilvēki, un pretī - ļoti liels daudzums reintegrācijas piekritēju, kas negrib pieļaut it nekādu atkāpšanos no impērijas idejas un centralizētas padomju telpas reintegrācijas. Diemžēl lielākā daļa to, kas lemj par arhīviem un piekļuvi, ir saistīti ar valdības aprindām un cieši sekotāji idejai par Krievijas impērisko lomu. Viņu izpratnē PSRS sabrukums tiešām ir ģeopolitiska katastrofa, bet rīcība - atturīga.
Vai šai arhīvu gadījumā neiezīmējas arī bēdīgi slavenā Medvedeva un nomenklatūras pretstāve?
Krievijā notiek elites pozīciju ieņemšana pirms šāgada pašvaldību un nākamā gada prezidenta vēlēšanām. Katrs pozicionējas ar skatu nākotnē, un parādās divas līnijas: Vladimira Putina impēriskā reintegrācija, kas gāzi un naftu izmanto par stratēģiskiem rīkiem sarunās ar Rietumiem, un tā līnija, kas energoresursus uzskata reizē arī par Krievijas lāstu un uzskata, ka valsti vajag modernizēt. Tas panākams tikai sadarbībā ar Rietumiem un noregulējot attiecības ar kaimiņiem uz daudzmaz pieņemamiem, demokrātiskiem principiem. Par vēstures jautājumiem pašā Krievijā ir diametrāli pretēji uzskati - par Staļinu, Čečeniju, jebko. Tā ir vēsturiska politika, un vēsturiskās simpātijas tiek realizētas ar politiskajiem instrumentiem, pievienojoties vienam vai otram blokam. Pašlaik tie vēl nav konstruēti pilnībā.
Un tāpēc arī juceklis ar ārpolitiskajiem signāliem?
Jā, arhīvi ir viens no punktiem, kur viena puse saka: nāciet un vērtējiet - mēs esam rietumnieciski, bet otra - nē, mēs paši noteiksim, ko un cik tālu.
Arhīvu atvēršana būtībā ir pozitīva, bet paralēli tam ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ANO sūdzas par nepilsoņu situāciju Latvijā. Vai tā ir sakritība?
Krievijas Ārlietu ministriju ar sūdzībām un apvainojumiem nemitīgi bombardē mūsu krievvalodīgie. Bieži vien ministrija, lai neradītu saspīlējumu un tuvinātos deklarētajai «krievu pasaules» koncepcijai, ir spiesta šo retoriku uzturēt. Šis ir interesants divpusējs process, tāpēc, manuprāt, šī laika izvēle ir pat ļoti apzināta.
Intervēja Didzis Meļķis