Aizvadītās nedēļas nogalē kļuva zināms 89 Krievijā nevēlamo politiķu saraksts. Eiropas, tostarp mūsu, politiķi nu lielā neizpratnē, kāpēc ierobežojumi iebraukt Krievijā attiecas tieši uz viņiem, - it kā neesot nekādas loģikas un tamlīdzīgi. Bet tieši tāds acīmredzot arī bijis šī melnā saraksta autoru mērķis - radīt satraukumu. Skaidrs, ka Eiropas politiķiem ir daudz mazāka interese braukt uz Krieviju nekā sankciju skartajiem Krievijas pilsoņiem uz Eiropu. Līdz ar to liegums iebraukt Krievijā drīzāk tiek uztverts kā pazemojošs pliķis, nevis barjera.
Vienlaikus tas ir vērtējams kā diezgan skaidrs signāls, ka Krievija pārņem iniciatīvu. Tas ir uzbrukuma solis, nevis atbilde uz ES sankcijām pret Krieviju, kā par to izteikušies vairāki politiķi. Ja tā būtu atbilde, Maskava ar to publiski nāktu klajā uzreiz pēc sankciju ieviešanas, nevis ar tādu laika atstatumu kā tagad un vēl lūdzot to nedarīt plašāk zināmu (kas, «protams», tika ignorēts).
Šajā kontekstā smieklīgi šķiet Eiropas Parlamenta prezidenta Martina Šulca izteikumi, ka saskaņā ar starptautiskajiem likumiem Krievijai nu būtu jāpaskaidro, kāpēc katrs tās melnajā sarakstā iekļautais indivīds tur atrodas, pretējā gadījumā varot tikt pieņemti atbilstoši mēri. Vai iemesli, kādēļ rietumvalstis jau ir ieviesušas sankcijas pret Krieviju, nav pietiekams apliecinājums, ka šai valstij ir, kā saka, nošķaudīties uz visādām prasībām taisnoties par vienu vai otru savu rīcību? Un vai iepriekš ieviestās sankcijas, nosodījumi un vēl sazin kādi «atbilstošie mēri» nav gana apliecinājuši savu neefektivitāti, lai ar tiem vēl turpinātu draudēt?
Visu laiku dzird vēstījumus, cik Krievija ekonomiski vārga, ir visādas spekulācijas par iespējamu varas maiņu, tautas nemieriem u. tml, tomēr faktiski nekas nemainās. Tieši otrādi - redzam, kā tas «vārgais» jau vairāk nekā gadu dresē pārējos pēc sirds patikas. Rīko militārus manevrus, koncentrē karaspēka vienības pierobežā, atbalsta nemierniekus, ievieš ierobežojumus noteiktu produktu ieviešanai... Tad kurā pusē ir problēma? Negribu teikt, ka Krievijā tās nav, bet, no ES valsts pilsoņa viedokļa, daudz lielāku problēmu saskatu rietumvalstu politiķu mazspējā un rīcības mazefektivitātē. Rietumu līderi ir, kā saka, sapinušies savā meistarībā, pazaudējuši laiku, vien tukši draudot. Krievija varbūt vēl neatkopjas ekonomiski, taču pašapziņu ir saglabājusi un, kā izskatās, gatava atkal sākt aktīvu spiediena politiku. Arī Putina dekrēts, ka informācija par miera laikā kritušajiem Krievijas armijas karavīriem ir valsts noslēpums, liecina, ka lielie pārsteigumi vēl priekšā. Mēs tik kusli reaģējam, kamēr Krievija visu laiku soli priekšā...