Venecuēlas vēlētāji izvēlējušies arī nākamos sešus gadus sekot Ugo Čavesam un turpināt pieciest sociālisma deficītus. Šāds rezultāts bija sāpīgs ne vien izaicinātājam Kaprilesam, bet arī rietumu ass valstīm. Sarūgtinājumu izraisa gan vēlētāju izšķiršanās par nerietumnieciskām vērtībām, gan tas, ka Venecuēlas naftas lauki tomēr paliks nacionalizēti.
Naftas lielvalstu saraksta augšdaļā ir notikusi vērā ņemama pārbīde. Atsaucoties uz šāgada British Petroleum pētījumu, Venecuēlai naftas esot pat par 10% vairāk nekā Saūda Arābijai, kura iepriekš ilgu laiku sarakstā bija ieņēmusi stabilu pirmo vietu. Ir aprēķināts, ka ar pašreizējo iegūšanas kapacitāti Venecuēlai naftas pietiktu vēl apmēram simts gadiem. Var tikai aptuveni iztēloties, ar kādu sasprindzinājumu vēlēšanu rezultātus gaidīja lielās naftas kompānijas.
Četrdesmit gadu jaunais Kapriless Radonskis Venecuēlas prezidenta amatā naftas uzņēmumiem būtu kā garda medusmaize. Mirandas reģiona gubernators par vienu no mērķiem bija izvirzījis pāreju uz brīvo tirgus ekonomiku, kas, visticamāk, novestu pie milzīgo naftas lauku vismaz daļējas privatizācijas. Visticamāk, ka jaunais prezidents nespētu turēties pretī visiem kārdinājumiem, ko viņam sagādātu naftas kompānijas. Un, ja viņš to spētu, tad sekotu smagākas metodes, kamēr vēlamais rezultāts tiktu panākts.
Šāda iespējamā notikumu prognoze nav izzīsta no pirksta. Daudziem Venecuēlas vēlētājiem atmiņā vēl palicis agrākais prezidents Karloss Peress, kurš, pildot valsts augstākās amatpersonas pienākumus, pamanījās kļūt par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Šajā procesā valsts ieņēmumi no naftas stipri samazinājās, tika sarunāts aizņēmums no Starptautiskā Valūtas fonda, un Venecuēla bija noķerta burkā. Tikai pateicoties šādai notikumu attīstībai, pie varas varēja nonākt militārists Ugo Čavess.
Bet Venecuēlas ekonomikai nemaz neiet tik saulaini, kā varētu domāt. Tā cīnās ar mums labi zināmām sociālisma sērgām - korupciju, inflāciju un investīciju trūkumu, un tam visam vēl pievienojās augsta kriminalitāte. Tomēr šī nav mākslīgā padomju komunisma ideoloģija, šī ir Dienvidamerikas atbilde uz rietumu mēģinājumiem ekonomiski kolonizēt tās resursus. Lai arī Venecuēlā valda sociālismam tradicionāla cenzūra, Čavess tomēr vairākas reizes brīvās vēlēšanās ticis pārvēlēts prezidenta amatā. Un lai kāds sociālists viņšbūtu, arī Čavesam ir skaidrs, ka veiksmīgai naftas lauku izmantošanai nepieciešamas investīcijas.
PSRS sabrukšana nodrošināja brīvās tirgus ekonomikas modelim vienīgās alternatīvas lomu. Komunisma ideoloģijas sistēma izgāzās gan politiski, gan ekonomiski, taču sociālisma idejas, ne bez rietumu agresīvās politikas palīdzības, ir atradušas sev labu augsni Dienvidamerikā. Šādas idejas Latīņamerikā nav nekāds jaunums, taču kādreiz tām bija nepieciešams diktators, tagad tās spēj itin labi sadzīvot ar demokrātisku pārvaldes sistēmu. Brazīlija, Argentīna u. c. veiksmīgi adaptē sociālisma idejas demokrātijā. Atkārtotā Čavesa ievēlēšana pasvītro šo tendenci.