Kaķu un suņu cilvēks
Latvijas dzīvnieku patversmes ir pārpildītas. Tajās ir daudz suņu. Katram četrkājainim kaut reizi dienā nepieciešama pastaiga, bet darbinieku skaits ir neliels. Šajā situācijā lieli palīgi ir brīvprātīgie.
Rota Goldšmite 20 gadu nostrādāja Misiņa bibliotēkas krātuvē. Saka - toreiz nebija laika lasīt, tagad dienas izmanto gan grāmatu lasīšanai, gan citām brīvā laika nodarbībām. Viņa smej - visu mūžu domājusi, ka ir kaķu cilvēks. Sirdī palikušas divas kaķenes, ar kurām kopā nodzīvoti gari gadi. Tagad Rota apzināti vairs neņem mājās dzīvnieku, jo «kaķis dzīvo vismaz 15 gadu, un ir jādomā par iespējamām situācijām - ja nu saslimstu, ja nu citādi dzīve mainās - negribu riskēt un kādam uzkrāmēt savu mīluli. Taču rokas man ir, kājas ir, veselība turas, tāpēc izlēmu, ka kaut kas jādara».
Bija dzirdēts, ka dzīvnieku patversmēs cilvēki, pat ģimenes brauc un ved pastaigās voljēros nosēdējušos suņus. Pirms gada arī Rota devās uz Labajām mājām: «Dzīvoju Purvciemā pie veikala Rimi, un līdz patversmei nokļūt nav problēmu. Taisnību sakot, gāju šaubīdamās, vai mani maz ņems, jo domāju, ka suņus izvadāt dod tikai jauniem cilvēkiem. Neko daudz par suņiem arī nezināju, taču mani ļoti laipni uzklausīja, izstāstīja pašu nepieciešamāko, un es devos pirmajā pastaigā.»
Sākumā Rotai ceļabiedros tika atvesta ļoti bailīga suņu meitene Iga: «Gāju pa taciņu, bet Iga garā saitē aiz manis, krūmos slēpdamās. Man bija atļauts Igu pacienāt ar suņu cepumiem, bet sākumā viņa pat neņēma kārumu no rokas. Iedraudzējāmies pamazām. Biju priecīga, kad Iga sagaidīja mani, priecīgi rejot, un pastaigājāmies blakus soli solī kā divas dāmas. Igu adoptēja labi cilvēki, un man ir gandarījums, ka viņas socializēšanā ir daļa arī manu pūļu.»
Rota pati neizvēlas suņus pastaigām. «Kuru atved, ar to eju. Tagad jau ilgāku laiku pastaigājos ar Reju. Viņai ir astoņi gadi, un esam atradušas kopīgu valodu. Patversmē ierodos gandrīz katru dienu, izņemot tās, kad ļoti līst, jo tādā laikā saimnieks suni neved laukā, vai ne? Nācu uz patversmi arī visu ziemu, jo lielu aukstumu nebija. Man ir interesanti, un tagad var teikt, ka esmu ne tikai kaķu, bet arī suņu cilvēks. Pieradu pie pastaigām, kā citi pierod pie regulāras sporta zāles apmeklēšanas. Tagad arī daudz vairāk zinu par suņiem. Esmu sapratusi, ka katrs suns ir personība ar saviem knifiņiem un raksturu. Izlasīju visas Džeimsa Heriota grāmatas, un tagad labprāt lasītu literatūru par suņu psiholoģiju. Mēģināju aicināt līdzi citus pensionārus, bet laikam nepratu viņus pārliecināt.»
Apliecība noteikti vajadzīga
Rota Goldšmite uz patversmi atnāca pirms gada, kad bija tikai jānoklausās neliela instruktāža. Tagad, lai iegūtu tiesības vest patversmes suņus pastaigās, jāapmeklē bezmaksas seminārs, kas pēc iepriekšējas pieteikšanās notiek kādā no izejamām dienām un ilgst aptuveni divas stundas. Patversmes Labās mājas darbiniece Linda Zirdziņa stāsta: «Apmēram reizi mēnesī semināru vada kinoloģe Jūlija Bogomolova. Viņai ir pieredze darbā ar patversmes suņiem, kuri atšķiras no mājās dzīvojošajiem, jo dzīvo stresainā vidē. Šādiem suņiem nepieciešama uzmanība, bet cilvēkam - spēja komunicēt ar dzīvniekiem. Jūlija sniedz elementāras zināšanas par dzīvnieka psiholoģiju, par to, kas nepieciešams, lai pastaiga būtu droša un radītu prieku gan cilvēkam, gan dzīvniekam.»
Patversmē kā brīvprātīgie suņu pavadoņi nāk dažāda vecuma cilvēki, taču pensionāri paši reti meklē ceļu uz dzīvnieku patversmi. Linda domā, ka šī ir iespēja senioriem atvilgt mīlestībā un sirsnībā pret dzīvnieku, pastaigāties dabā ar skaistu mērķi un būt kopā ar dzīvnieku, ja pašam mājās suni paņemt nav iespējams. Linda pārliecināta: «Tā būtu patīkama fiziska nodarbība tuvāko rajonu - Juglas, Pļavnieku un Purvciema - senioriem. Pastaiga ilgst no 40 minūtēm līdz stundai. Katram tiek piemeklēts suns atbilstoši konkrētā cilvēka spējām un raksturam.»
Aizvadītā gada laikā semināru patversmē apmeklējuši un apliecību ieguvuši aptuveni 600 cilvēku, lielākā daļa vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Nākamais seminārs notiks septembrī. Pēc semināra neliela daļa - aptuveni 30 cilvēku - uz patversmi nāk regulāri, vairāk ir tādu, kas ierodas tikai brīvdienās. Linda atzīst: «Diemžēl seniori iespēju staigāt ar suņiem izmanto reti. Sākumā pastaigās pieteicās iesaistīties pensionāru apvienības biedri. Viņiem speciāli tika piemeklēti rāmi, gudri, paklausīgi suņi, taču daži gribēja apvienot pastaigu ar nūjošanu, bet patversmes suņiem cilvēks ar nūju rokās ir reāls bieds. Vairākiem kandidātiem nācās atteikt viņu veselības problēmu dēļ, jo jebkurš dzīvnieks prasa uzmanību, bet, ja cilvēks gandrīz vai pats jāuzrauga, tad viņa drošības dēļ ieteicām atteikties no cēlā nodoma.»
Jāapsver visi faktori
Patversmes Dzīvnieku draugs darbiniece Laura Karnīte skaidro, ka pie viņiem pastāv līdzīga sistēma kā Labajās mājās - vispirms brīvprātīgajiem jāapmeklē vienas dienas bezmaksas seminārs, kura laikā tiek izstāstīts, kā rīkoties, ja sunim uzbrūk, ja suns aizmūk, ja dzīvnieks sakaujas ar sugas brāli, ja ir ievainots utt. Tikai tad tiks uzticēts suns. «Cilvēkam jāizvērtē savas fiziskās spējas, jo pastaiga ar suni nav tikai dzīvnieka mīļa paglaudīšana.»
Gada laikā brīvprātīgo karti saņēmuši vairāki simti dažāda vecuma cilvēku, bet regulāri suņus pastaigās ved aptuveni 15 brīvprātīgo. Taču jebkurā gadījumā seminārā iegūtās zināšanas cilvēkiem noderēs. Arī Laura atzīst, ka brīvprātīgo rindās senioru ir gaužām maz, un tas arī saprotams, jo «patversmēs reti kad uzturas mazi sunīši. Lielākoties tie ir liela auguma četrkājaiņi, un to izvadāšanā nepieciešams arī fizisks spēks. Taču enerģiski, dzīvespriecīgi seniori brīvprātīgo statusā Dzīvnieku draugā tiek laipni gaidīti.»
Dzīvnieku patversmes atrodas visā Latvijā, taču ārpus galvaspilsētas, kaut arī brīvprātīgo palīdzība tāpat nepieciešama, pret suņu vešanu pastaigās ir cita attieksme. Saldus dzīvnieku patversmes vadītājs Dzintars Rupeiks bilst, ka ir negatīva pieredze, jo «mēs esam atbildīgi par cilvēku drošību - nedod, Dievs, suns kādam iekodīs. Turklāt Saldū nav īpašas vietas, kur suņus droši varētu vest pastaigās. Par pastaigām ar suņiem galvenokārt interesējas bērni, seniori nav pieteikušies. Patversme jautājumu par pastaigām atrisinājusi, pieņemot šim darbam speciālu cilvēku.»
Slokas dzīvnieku patversmes īpašnieks un vadītājs Gints Mellers spiests atzīt: «Cilvēku, kuri vēlētos vest pastaigā mūsu suņus, ir maz. Ir tādi, kuri atnāk vienu otru reizi labos laika apstākļos, un tad viņiem apnīk. Tāpēc semināru mums nav. Ja cilvēks vēlas iziet ar suni, izstāstām, kā jāstaigā, iedodam rokās maisiņu un parādām, uz kuru pusi jāiet. Seniori uz patversmi nenāk.» Kas attur mūsu seniorus? Bailes, nedrošība, nevēlēšanās uzņemties papildu pienākumus un atbildību? Linda Zirdziņa atklāti atzīst: «Iespējams, paši neesam gana aktīvi aicinājuši seniorus izmantot piedāvāto iespēju - labo emociju terapiju kopā ar mūsu suņiem.»