Mātēm, kuras ir neziņā, vai ļaut bērnam izmēģināt šo prieku, pēc savas pieredzes varu teikt - risks nav tikai aktuālā sezonas vīrusa noķeršana. Smaržīgajos dūmos var iejaukt pašu velnu.
Ar kolēģi reiz aizgājām pasēdēt orientālā Čaka ielas krodziņā. Lai kliedētu radoša projekta stresu, puisis ierosināja paņemt vienu pīpi. Pīpējām, runājām, domas šķīlās. Labi bija! Vienu mirkli pat nospriedu, ka šo pasākumu vajadzētu atkārtot, atvest te vēl kādus draugus. Līdz brīdim, kad cēlāmies, lai dotos mājup. Mana galva likās skaidra, būtu ar mieru uzpīpēt vēl, bet kājas bija zaudējušas tonusu, gāju nedrošiem soļiem kā dzērājs pēc nedēļas plosta. Puisis, kurš dzīvoja netālu, līdzjūtīgi palīdzēja izsaukt taksi. Ar viņu viss it kā bija kārtībā, vai arī viņš mācēja turēties labāk par mani.
Taču piedzīvojumi vēl tikai sākās. Nekādīgi nevarēju uztrāpīt betona flīžu celiņam, kurš cauri pagalmam veda uz privātmājas dzīvokli, ko tolaik īrēju. Atviegloti secināju, ka vismaz mājas saimnieka logi otrajā stāvā ir tumši, - tātad viņa ģimene neredz manu kaunu.
Par agru. Nākamais kadrs bija kā zibens šķīliens: esmu sēdus savā gultā, bet pie tās stāv saimnieks.
Izrādās, biju ignorējusi apakšstāva signalizāciju un namatēvu no saldā miega bija uzcēlusi apsardzes firma! Protams, es sirēnu gaudošanu nebiju dzirdējusi un arī savas durvis nebiju uzskatījusi par slēdzamām ciet…
Savā ziņā labi, ka apsardzes firma pirms reaģēšanas uz trauksmi bija sazvanījusi saimnieku. Mums nebija jāmaksā par viltus izsaukumu. Labi arī, ka viņš bija saprotošs, pēc tam pat nepieminēja šo misēkli.
Tomēr pīpes un jebkādi ar tām saistītie rituāli mani vairs nespēj kārdināt. Pat ceļojumā Turcijā metu tām līkumu. Tikai nesakiet, ka noskaudu sev milzu baudu!