Kaut arī diena pamazām stiepjas arvien garāka, lielākoties tās aktīvo daļu tomēr nākas pavadīt elektriskajā apgaismojumā, telpās. Zinātnieki esot izpētījuši - ilgstoši atrodoties mākslīgajā apgaismojumā, acis un prāts nogurst daudz ātrāk, bet to labsajūtu iespējams atgūt, skatienu atveldzējot ar zaļajiem un violetajiem toņiem. Pašā ziemas vidū spirdzinoši zaļi toņi un dabas faktūras keramikā un tekstilā skatāmas arī mākslinieces Ingas Brīniņas izstādē Meža meita galerijā Istaba Rīgā. Izstāde apmeklētājiem atvērta līdz 21. februārim.
Māksliniece par savu vadmotīvu mākslā dēvē spēju skatīties un ieraudzīt, sajust dabas pulsu un dalīties pieredzētajā. «Jau 30 gadu dzīvoju vectēva celtajos Ojāros Pūrē, meža ielokā. Iedvesmas avots ir daba visapkārt - egles, bērzi, atspīdumi ūdeņos, sūnu un mizu faktūras -, tāpēc dažkārt arī jūtos kā meža meita. Joprojām saistošas ir atstātās pēdas un nospiedumi, kas atrod vietu keramikas šķīvjos. Studijās dodos ar eļļas krāsām un molbertu, vēlāk darbnīcā tās pārtop gobelēnos un gleznu batikās. Radošajā procesā ir sajūta, ka nokļūstu tuvāk un saņemu daļu dabas enerģijas. Lai attēlotu zaļu lapu, uz brīdi pašai par tādu jākļūst,» atklāj I. Brīniņa. Arī izstādes nosaukums atnācis pats - māksliniece ievērojusi, ka kaimiņi viņu sauc nevis uzvārdā vai pēc māju nosaukuma, bet par «meža Ingu», jo apkaimē ir vēl dažas Ingas. Tas labi sabalsojies ar I. Brīniņas daiļrades tēmu.
Izstādē skatāmi darbi no dažādiem radošajiem periodiem, tai skaitā pirmais gobelēns no 1976. gada, kas sajūtu un krāsu ziņā iederējies izstādes noskaņās. Vienojošais ir dabas motīvi, noskaņas, tuvums, kas māksliniecei bijis svarīgs kopš bērnības. Vectēva mājas mežmalā rotaļājusies kā bērns, tagad turpat apsēžas uz celma ar rīta kafijas krūzi, un esot iespējams noķert tās pašas laimīgās sajūtas, kas pavadījušas bērnībā. Dabas miers un harmonija, krāsu un ēnu spēles palīdz tur atgriezties. I. Brīniņu interesē arī faktūras, pēdas, ko atstājam aiz sevis mēs un meža iemītnieki - nospiedumi augsnē, īpatnēji nolīkuši zari, reljefs - kaut kas gluds pret krunkainu. «Agrāk mans mīļākais gadalaiks bija ziema, un es aizrāvos ar balto krāsu, man ir bijusi arī izstāde, kur viss ir dažādās baltā apspēlēs. Zaļais atnāca pamazām, sākumā pat nemīlēju to uzstājīgo toni, bet vienubrīd pilnīgi atvērās kāda enerģijas plūsma, kādi kosmosa ritmi. Kas to zina…» prāto māksliniece un atklāj, ka līdzās zaļajam prasās pa kādam sarkanam tonim vai violetai dūmakai. Vārdu sakot - prasās pavasara.