Kāda ir meteorologa profesijas pārstāvja ikdiena?
Latvijā, varētu teikt, ka situācija savā ziņā ir duāla, jo Latvijā ir meteorologs un sinoptiķis. Rietumu pasaulē abas šīs profesijas apvieno zem viena termina - meteorologs, kas nozīmē, ka tas ir cilvēks, kas nodarbojas ar laikapstākļu novērošanu un pētīšanu. Latvijā meteorologs novēro laikapstākļus, bet sinoptiķis tos tālāk prognozē. Mana darba specifika savukārt nozīmē, ka ir ne tikai jāprognozē laikapstākļi, bet arī jāstāsta par to, kāds tas ir bijis. Lielākā meteorologa māksla ir interpretēt. Ja būs divi speciālisti, kam iedos vienādus datus, kaut arī nedaudz, tomēr prognozes atšķirsies. Līdz ar to cilvēciskais faktors šajā profesijā joprojām pastāv.
Izklausās, ka laika ziņas nemaz nevarētu vadīt cilvēks bez zināšanām šajā laukā...
Sākotnēji daudziem žurnālistiem vai moderatoriem, kas sāk strādāt laika ziņās, tās šķiet vienkāršas, tomēr vēlāk viņi saprot, cik viss tomēr ir komplicēti. Jo laika prognozes, ejot tiešajā ēterā, nereti jāiemācās no galvas un nianšu dēļ tas nebūt nav vienkārši.
Cik precīzi ir meteorologu izdarītie mērījumi, un cik lielā mērā mēs tiem varam uzticēties?
Ja runājam par mērījumiem, tad tie ir ļoti precīzi. Ja runājam par ilgtermiņa prognozēm, tad esmu pārliecināts, ka mūsu platuma grādos tā joprojām ir zinātniskā fantastika. Manuprāt, medijos šīm prognozēm nemaz nevajadzētu parādīties. Savukārt īstermiņa prognozēm mēs varam uzticēties - tās visdrīzāk sakritīs. Tomēr jāsaprot, ka laika ziņas joprojām ir iespējamība, nevis simtprocentīga garantija, tādēļ es parasti cilvēkiem iesaku izvēlēties vienu avotu, pēc kura arī vadīties. Laika prognoze ir un paliek tikai prognoze. Ilgtermiņa vai sezonālās prognozes es iesaku uztvert kā izklaidējoši informatīvu lasāmvielu, jo, manuprāt, ir nepareizi tām uzticēties vai plānot kādas savas dzīves aktivitātes, vadoties pēc tām.
Ko liecina tavi novērojumi - kā ir mainījušies klimatiskie apstākļi Latvijā?
Es teiktu, ka tādā griezumā, kādā dzīvo lielākā daļa Latvijas sabiedrības, izteiktu izmaiņu nav. Mūžīgās runas par to, ka agrāk bija aukstākas ziemas vai karstākas vasaras, ir mazliet absurdas. Latvijā vienmēr ir bijušas siltas ziemas un aukstas ziemas. Šādi cikli ir nepārtraukti. Pēdējā gadsimta laikā Latvijā vidējā gaisa temperatūra ir cēlusies par vienu grādu, tomēr ir grūti pateikt, cik ļoti tas ir atkarīgs no cilvēku rīcības. Gaisa temperatūras izmaiņas ir atkarīgas arī no tā, kur atrodas meteoroloģiskā stacija, kurā tiek veikti mērījumi. Loģiski, ja stacija atrodas apdzīvotā teritorijā un apbūvētā pilsētvidē, tad vidējā gaisa temperatūra būs augstāka. Tādēļ teikt, ka mēs savā mūžā esam pieredzējuši klimata izmaiņas, manuprāt, ir absolūti nepareizi. Klimats uz zemes ir mainījies visos laikos, ir dabiski cikli, kas to nosaka. Un teikt, ka tas ir kaut kas katastrofāls, ko turklāt vēl būtu izraisījusi cilvēka rīcība, ir pārspīlēti.
Vai, tavuprāt, ir iespējams uzticēties arī laika vērojumiem un prognozēm pēc tautas metodēm?
Man šķiet, ka dabā kādas saiknes un sakarības ir redzamas, jo tā ir pilnībā atkarīga no laikapstākļiem. Dabā ir dažādas sakarības, bet domāju, ka mūsdienās cilvēks ir pārāk attālinājies no tās, lai spētu šīs saistības nolasīt un pareizi interpretēt. Savukārt vairums tautas ticējumu, manuprāt, ir sava veida māņticība. Es joprojām reizēm brīnos, kā cilvēki mēdz reaģēt uz dažādām dabas parādībām. Piemēram, tāda dabas parādība kā halo, kad saulei apkārt izveidojas sava veida gaismas loks - varavīksne... Tautā to sauc par saules dārzu vai saules suņiem. Šī parādība ir novērojama pat vairāk nekā 10 reižu gadā, bet joprojām cilvēki mēdz zvanīt un teikt, ka nekad neko tādu nav redzējuši un tas noteikti liecinot par pasaules gala tuvošanos. Tomēr tā ir ļoti elementāri izskaidrojama lieta. Gluži tāpat kā ziemeļblāzmas, ūdens stabi vai nelielie virpuļviesuļi, kas Latvijā novēroti. Piemēram, ūdens stabi veidojas augustā, kad mainās gaisa temperatūras. Latvijas piekrastē katru gadu izveidojas vismaz 10 vai pat vairāk šādu dabas parādību.
Tas liecina par to, ka cilvēkus baida daba?
Manuprāt, ir divu veidu cilvēki - tie, kas baidās, piemēram, no pērkona negaisa, un tie, kurus tas patiesi fascinē. Tas varētu būt skaidrojams arī ar to, ka informatīvajā telpā bieži dzirdam par klimata pārmaiņām, piesārņojuma kāpumu un gaidāmajām dabas katastrofām. Protams, mums kā sabiedrībai nevajadzētu piesārņot dabu, tomēr klimats ir tik liela un paškontrolējoša sistēma, ka mēs to nemaz tik viegli nevaram ietekmēt. Un jāatceras, ka mums Latvijā nav tādu dabas stihiju, ar ko mēs nevarētu sadzīvot.