Šodien atrodos realitātē, kurā no šiem svētkiem nav ne miņas. Laikā, kad visa pasaule satraukti gaidīja 2011. gada iestāšanos un gatavojās ierastajām gadumijas svinībām, Pakistānā nekas neliecināja par svētku tuvošanos. Nebija ne satraukuma, ne svētku rosības. Solāro gadu maiņai šeit ir tikai formāla nozīme - bankas steidz rakstīt gada beigu pārskatus, skolēniem būs jāpierod burtnīcās rakstīt jauno gadskaitli.
Solāro gadumiju, tāpat kā Ziemassvētkus, Pakistānā nesvinēja, jo šī kalendāra pamats balstās kristietībā. Pēdējā laikā gan bagāto pilsētas rajonu lielveikalos parādījās pa eglei: globalizācija un komercializācija laiž saknes arī šajā pasaules malā, spēlējoties ar pircēju prātiem, lai tie atvērtu maciņus pirkumiem. 31. decembra vakarā šur tur pilsētā varēja dzirdēt ieroču šāvienus gaisā. Tas arī bija vienīgais, kas vēstīja par gadumiju.
Līdztekus solārajiem datumiem šejienes kalendāros tiek atzīmēti lunārā gada mēneši un datumi - tā ir musulmaņu pieņemtā gadu skaitīšanas metode. Islāma lunārā kalendāra atskaites sākumpunkts ir pravieša Muhameda pārceļošana no Mekas uz Medīnu, kas iezīmēja musulmaņu kopienas politisko nostabilizēšanos un islāma valsts veidošanās sākumu.
Saskaņā ar islāma kalendāru šobrīd rit 1432. gads. Lunārais Jaunais gads iestājās decembra sākumā, bet arī tas šeit netika īpaši atzīmēts, kā vien varbūt ar kādu īsziņu, lai atgādinātu draugiem un paziņām par svētītā Muharrama mēneša sākumu, kura laikā musulmaņi veic īpašas pielūgsmes darbības. Musulmaņu gada apritē ir tikai divi lieli svētki: Īd-ul-Fitr, kas iezīmē ramadāna gavēņa beigas, un Īd-ul-Adha, kuros tiek svinētas svētceļojuma uz Meku beigas.
Vai man pietrūkst Jaungada svinību un citu agrāk svinēto svētku? Šodien varu nešauboties atbildēt, ka ne. Tomēr pēc atbraukšanas uz Pakistānu bija laiks, kad manī valdīja nepiepildīts tukšums: kādreiz svinētos svētkus vairs īsti neprasījās svinēt, bet jaunie vēl nebija atraduši vietu manā sirdī. Bieži uzdevu sev jautājumus: «Kas gan ir tas, kas liek mums saukt kādus svētkus par savējiem? Kā rodas tas īpašais pacilājums, ko jūtam svētkos?»
Laikam ejot, izkristalizējās arī atbildes uz šiem jautājumiem - emocijas ienāk sirdī tad, kad ir izprasta svētku patiesā būtība. Islāma svētkos nav Rietumiem raksturīgā komerciālisma un ārišķību - nav mūzikas, nav dekorāciju, nav ballīšu un alkohola. Tā kā svētki ir saistīti ar reliģiskiem rituāliem, svētku sajūta nāk no iekšienes - to raksturo atturīgi klusināts svinīgums un cilvēku savstarpējā sirsnība, kad tie novēl cits citam priecīgus svētkus.