vidusskolā. Toreiz gan mums ne prātā nenāca, kādus latvju kultūrvēsturiskā mantojuma izpētes augstumus un seno rotu kalšanas virsotnes sasniegs Daumants.
Klasesbiedrs ar baltu vikinga bārdu, bet joprojām stalts un acis - dzīvelīgas, smejošas, humora velniņu pilnas. Daumanta ciešajā apskāvienā man nokrakšķ kauliņi. Uz rokas viņam skaista zvērgalvu aproce: «To sev uzdāvināju un nēsāju jau 25 gadus. No rīta uzvelku kā pirmo apģērba gabalu. Ja mobiļņiku atstāšu mājās - Dievs ar viņu, bet bez aproces no mājas laukā neeju. Arī manas sievietes staigā paša darinātās rotās.»
Sākums Spilves pļavās
50. gadu pašās beigās Dailes teātrī iestudēto Ventas Vīgantes lugu Palmas zaļo vienmēr meitenes skrēja skatīties vairākas reizes. Izrādē skanēja Silavas valsis, to izjusti dziedāja arī mūsu skolas koris. Daumants ir dziesmas autora komponista Induļa Kalniņa dēls un leģendārā latviešu kordiriģenta Teodora Kalniņa mazdēls. Taču savu ievērojamo tuvinieku dēļ puisis degunu gaisā necēla.
Daumanta dienesta gadi pagāja Ziemeļurālos un Austrumsibīrijā: «Trīs gadi, četri mēneši un četras dienas no manis uztaisīja vīru. Atnācu mājās 1966. gada 3. novembrī. Mans rotu kalēja darbs sākās ar Spilves pļavu atkritumu izgāztuvē atrastajām vara stieplēm un skārda atgriezumiem. Pēc armijas strādāju par lodētāju apvienībā Daiļrade, tur iegūtā māka droši darboties ar uguni man noderēja turpmākajā dzīvē. Mūsu dzīvoklī Blaumaņa ielā iekārtoju darbnīcu, gribēju sākt kalt rotas, prasmes it kā bija, rīkus arī pamazām dabūju, bet nekādas sajēgas par tautas mākslu un principiem, kas jāievēro, darinot rotas, man nebija. Paveicās, kad Poligrāfiķu Tautas universitātes studijā Cilnis satiku savu Skolotāju Arnoldu Naiku - sudrabkali, metālmākslas meistaru, Brīvības pieminekļa zvaigžņu kalēju. Viņš man ielika stiprus pamatus izvēlētajai profesijai.»
Daumants smej, ka tagad viņš kaļ IX-XIII gadsimta autentiskās latgaļu rotas toreizējā vācu ordeņa skudru pūznī, jo Cēsīs bija senā Autīnas zeme, tā saucamais Gaujas koridors: «Jersikas pavalsts kā mēle Cēsu zemē iekšā bija.» Rotkalis ar sajūmu stāsta: «Senajiem latviešiem bija daudz sudraba rotu, un arī tās, ko arheologi sauc par bronzas darinājumiem, bet man labāk patīk lietuviešu nosaukums «žalvaris» - zaļais varš. Es strādāju ar sudrabu, bronzu, varu un misiņu. Reizēm man, darbā iedziļinoties, pazūd laika robeža starp XI un XXI gadsimtu, bet tā ir lieliska sajūta - daru to, ko aizsācis mans sencis pirms 1000 gadiem! Te nāk kāzinieki, lej laimes putnus un amuletus, burvju monētas, nāk skolnieki, visi darbojas ar aizrautību un prieku.»
Visaugstākās virsotnes
Rotkaļa darbības lauku grūti aptvert. Daumanta autentiskās rotas kļuvušas par nacionālās metālmākslas virsotni. Viņš uzrakstījis nopietnas grāmatas. Viena - Aiz Daugavas vara dārzs - veltīta seno latgaļu rotu izpētei. Sarunā meistars atklāj, ka pirms gadiem 10 bijis nopietni jāārstē plaušas, jo metālkalēja darbs nav no tiem veselīgākajiem, turklāt viņš visu dzīvi daudz smēķējis. Nācies ārstēties slimnīcā: «Tur sapratu, ka nav citas labākas vietas grāmatu rakstīšanai.» Rezultāts ir grāmata Seno rotu kalve. Daumants ir pārliecināts: «Esam laimīgi savā Māras zemītē. Latviešu tautas dziesmās un rotās viss pasaules skatījums ir iekšā. Pie ārzemniekiem esam lielā cieņā, jo mums sasaiste ar teiku laiku ir daudz tuvāka nekā viņiem. Man vēl daudz plānu, daudz jāizdara, bet jūtos piepildīts un gandarīts.»
Daumants izveidoja projektu Raiņa lugu tēli - seno rotu nesēji. «Bērnībā, pie tēva pa Dailes teātri dzīvodamies, redzēju visus Smiļģa lieluzvedumus. Savukārt Gunāra Pieša filma Pūt, vējiņi! bija pirmā reize, kad latviešu tauta ieraudzīja autentiskās latviešu skaistās rotas lietas. Tas viss bija nosēdies prātā, un Raiņa un Aspazijas gadā tapa mans projekts.» Neatlaidība un mērķtiecība, azarts un profesionālisms tika novērtēti - 1979. gadā Daumantam Kalniņam piešķīra Tautas daiļamata meistara goda nosaukumu. Rotkalis rūgti pasmaida - tagad Tautas daiļamata meistarus var uz roku pirkstiem saskaitīt, zūd pēctecība.
Folkloras gēns ģimenē
Kalniņa ģimenē patriotismu nemēra metros vai kilometros. Dzimtenes mīlestība viņiem ir asinīs, ar to Kalniņi lepojas. Daumants par latvju rotām stāstījis plašajā pasaulē, bijis Amerikā un Japānā, par Eiropu nemaz nerunājot. 1996. gadā Cēsu pils paspārnē Daumants izveidoja cilvēkiem pieejamu eksperimentālo darbnīcu Seno rotu kalve. Darbnīcas nosaukumu ieteica Māra Zālīte, un nu jau 20 gadu viņa ir kalves krustmāte.
Daumanta meita Ieva vērtē, ka tēvs savā darbā varbūt vairāk bija vērsts uz cilvēkiem nekā uz ģimeni. Darbs ņēmis daudz laika. Cik nervu, enerģijas, fiziskas izturības iztērēts, piemēram, 1997. gadā starptautiska arheologu un rotkaļu semināra Mīts un metāls organizēšanai Cēsīs? Un tā katrs pasākums, katras gadskārtas, katra izstāde. Tikmēr ģimene sakuploja. Rotu meistaram ir četri bērni - Agita, Gundars, Ieva un Niklāvs un četri mazbērni. Ieva beigusi mūzikas koledžu, spēlē kokli, darbojas Cēsu pilī, kur vada radošās darbnīcas un folkloras kopu muzikālās nodarbības. Dēls Gundars Cēsu pilī liek lietā vēsturnieka un arheologa zināšanas. Sieva Antra un meita Ieva lepni nesušas latviešu tautas tērpu un Daumanta darinātās rotas ne tikai gadskārtu godos mājās, Cēsu pilī, bet arī dažādos semināros un pasākumos. Ieva, Gundars un pastarītis Niklāvs, vasarās pa smēdi dzīvodamies, iemācījās kalt un dziesmas dziedāt. Ieva priecājas - viņai ir daudz mīļu tēva darinātu rotu, taču «šķiet, ka to vienmēr ir par maz». Vecākā meita Agita ilgus gadus dzīvoja Īrijā. Viņa kopš bērnības bijusi prasmīga rokdarbniece. Pēdējos gados pievērsusies rotu darināšanai un kļuvusi par nopietnu konkurenti tēvam.
Daumants ģimenē veidojis sapratni par latvju kultūrvēsturisko mantojumu. Ieva pārliecināta, ka tēva veikumu seno rotu darināšanā, tautas mākslas popularizēšanā var salīdzināt ar Barona veikumu: «Krišjānis Barons vāca tautas dziesmas un kārtoja tās slavenajā skapī, tēvs padarīja seno rotu par zinātniskās izpētes un eksperimentu objektu, viņa ieguldījums latvju kultūras mantojuma saglabāšanā, popularizēšanā ir tikpat liels kā Baronam.»