Šiem jautājumiem šoruden Rīgā tika veltītas trīs konferences, kas pulcēja pedagogus, bibliotekārus un citus speciālistus. Secinājums: jāmācās, lai lasītu, un jālasa, lai mācītos. Veiksmīgam izglītošanās procesam nepieciešamas labākas prasmes lasīt, uztvert, iztirzāt informāciju, un bērnu lasītprasmes veicināšanā atslēga ir visu iesaistīto pušu sadarbībā.
Ekrānu paaudze
Galvenās ar lasītprasmi saistītās problēmas ir trīs, norāda Agrita Miesniece, Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente. Viena - šodienas bērniem trūkst motivācijas lasīt. «Viens no cēloņiem ir tajā, ka esam patērētājsabiedrība, kas aicina baudīt dzīvi, priecāties un nesaka - tev jāstrādā, jāiedziļinās, jākoncentrējas. Bet lasīšana ir darbs, ir jāpieliek pūles, lai to izbaudītu,» A. Miesniece saka un turpina - bērns arī skaidri neredz, kāpēc viņam vispār būtu jālasa. «Šodienas bērni informāciju uztver vairāk vizuāli, un apkārtējā pasaule to nodrošina - nav jālasa, lai kaut ko uzzinātu.»
Otrs faktors ir logopēdiskas problēmas bērniem jau agrīnā vecumā. «Pētījumos parādās, ka tādas Latvijā ir 24% sešgadnieku. Tās signalizē, ka vēlāk būs grūtības panākt labu lasītprasmi,» skaidro A. Miesniece. Logopēdisku sarežģījumu iemesli meklējami gan bērnu fiziskajā veselībā, gan vidē, kurā viņi dzīvo, turklāt tā ir ļoti būtiska arī saistībā ar lasītprasmi - šodien daudzi vecāki ar savām atvasēm pārāk maz sarunājas, pārāk maz lasa viņiem priekšā utt.
Savukārt vēl viena problēma ir izlasītā teksta vājā izpratne, kad bērni lasa, bet izlasīto nesaprot. A. Miesniece to skaidro ar milzīgo informācijas apjomu, kas cilvēka smadzenēm mūsdienās ik dienu jāapstrādā. Tas ved pie fragmentāras uztveres, kas traucē nolasīt plašākus kopsakarus.
Tas viss, ja netiek risināts, izraisa arī mācīšanās grūtības skolā. Bērnus, īpaši tos, kam lasīšana nevedas, ir svarīgi slavēt par katru mazo veiksmi, bet fakts, ka skolotājs saka - tu lasi par lēnu - un stāv blakus ar hronometru, viņu nekādi nemotivē censties un darīt tālāk, norāda A. Miesniece. Silvija Tretjakova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centra vadītāja, piebilst, ka «ekrānu vides» veicinātais fragmentārisms iespaido arī to, kā bērni atbild uz jautājumiem, cik ātri nogurst, to darot utt.
Savukārt pedagoģijas eksperte Aija Tūna uzsver, ka tas ir akmens ne vien e-vides, bet arī mācību materiālu lauciņā - arī tajos garāka, saistīta teksta pēdējos gados parādās arvien mazāk, līdz ar to skolēniem trūkst iespēju trenēties tādu lasīt un saprast. A. Tūna uzskata, ka lasītprasmes apguvē pārāk daudz uzmanības tiek pievērsts tehniskām lietām, bet pārāk maz - motivācijai lasīt, lai bērns saprastu, ko no teksta var iegūt. «Jau pašā sākumā skolēnos netiek izķertas lasīšanas grūtības, vēlāk tās jau ir ielaistas un atsaucas uz sekmēm,» saka A. Tūna un piebilst - pat ja bērns lasa labi, nākamā lasītprasmes stadija ir spēja tekstu kritiski izvērtēt, un skolās būtu jāatrod laiks, lai mācītu to darīt.
Labi lasa daži procenti
Starptautiski lasītprasmes pētījumi rāda, ka Latvijas bērni un jaunieši uz citu valstu fona nav tie sliktākie lasītāji, bet ir arī patālu no labākajiem. Kā liecina OECD Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas 2012. gada dati, visaugstākie sasniegumi lasītprasmē ir Šanhajas, Honkongas, Singapūras, Japānas, Korejas un Taivānas skolēniem. No Eiropas valstīm augstākie sasniegumi ir Somijas, Īrijas, Polijas un Igaunijas skolēniem. Latvijas skolēnu vidējais sniegums lasīšanā ir nedaudz zem OECD vidējā līmeņa, un par labiem lasītājiem 15 gadu vecumā mūsu valstī var saukt tikai 4,2%. Neprasmīgu lasītāju starp Latvijas skolēniem ir ap 17%, kamēr ES kopumā - ap 20%. Līdz 2020. gadam ES valstis gan vienojušās šo ciparu samazināt vismaz līdz 15%.
Arī Eurydice pētījums Lasītprasmes mācīšana Eiropā: konteksts, rīcībpolitika un prakse (publicēts 2011. g.) atklāj, ka lasītprasmes veicināšanas ziņā Eiropā darāmā pietiek. Lai gan vairumā Eiropas valstu tiek īstenota atbilstoša rakstpratības veicināšanas politika, bieži uzmanība netiek veltīta lielāka lasīšanas grūtību riska grupām, piemēram, zēniem, bērniem no ģimenēm, kas dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, imigrantu bērniem. Tikai dažas valstis skolotājiem un skolēniem nodrošina lasīšanas speciālistu palīdzību. «Pētījumā arī parādās - tie, kam patīk lasīt, lasa biežāk un līdz ar to vēl vairāk uzlabo lasīšanas prasmes un gūst no lasīšanas vēl lielāku prieku. Viņus tad arī nebaida, piemēram, teksta uzdevumi matemātikā un sekmes matemātikā ir labākas,» komentē S. Tretjakova.
Neaizmirst par lasītprieku
Eksperti ir vienisprātis, ka skolēnu lasītprasmes uzlabošanā vienlīdz liela nozīme ir gan tam, ko lietas labā dara ģimene, skola, bibliotēkas, gan tam, kā visas šīs puses sadarbojas. Skolā lasītprasme un darbs ar tekstu jāmāca integrēti, visos priekšmetos, un tā nav tikai latviešu valodas skolotāju atbildība. «Tāpat skolotājiem būtu jāatrod laiks un iespējas vairāk iepazīties ar bērnu un jauniešu literatūru, lai zinātu, par ko skolēni interesējas. Laba metode ir lasīšanas semināru rīkošana, kuros skolēni stāsta par grāmatām, ko lasa. Svarīgi ir nevis tikai veicināt tehniskas lasīšanas prasmes, bet arī jēgpilnu lasīšanu, kur centrā ir bērna intereses un lasītprieks,» saka S. Tretjakova un, atsaucoties uz Eurydice pētījumu, min trīs pamatvaļus, uz kā balstās lasītprasmes veicināšana: lasītmācīšanas metodika (tajā skaitā veidi, kā novērst lasīšanas problēmas), skolotāju (arī bibliotekāru) izglītība un prasmes un lasīšanas veicināšana ārpus skolas.
Ļoti būtiska ir vide ģimenē - lasīšanas tradīcijas tajā, lasošs pieaugušais kā paraugs, arī priekšā lasīšana bērniem, kopā lasīšana. Kopā lasīšanas pasākumi dod efektu arī ārpus mājām vai skolas, turklāt lasīt var ne tikai papīra formāta grāmatas, bet arī attiecīgi piemeklētu digitālu lasāmvielu, teic A. Miesniece. Viņa uzsver, ka arī vide, kurā dažādas grāmatas bērnam ir viegli pieejamas, rosina tās atvērt.
A. Tūna aicina noņemt lasīšanai grūtuma birku. «Ģimenē jāatmet aizspriedums, ka jālasa tikai grāmatas. Vajag veicināt lasīšanu kā ikdienas daļu - lasīt var arī to, kas uz brokastu pārslu kastes. Lasītprasme nav bubulis, ar ko bērni jābaida, bet iespēja, burvju durtiņas uz brīnišķīgu pasauli, vēl vienu veidu, kā uzzināt un pastāstīt, kā sazināties un darboties,» A. Tūna saka.
Savukārt S. Tretjakova vērš uzmanību uz to, ka lasītprasmes veicināšanā sava artava jāiegulda arī valstij. Patlaban Latvijā šajā ziņā trūkst valstiskas ilgtermiņa stratēģijas, tāpēc LNB jau ilgstoši īstenotās lasīšanas veicināšanas programmas Grāmatu starts un Bērnu un jauniešu žūrija par valsts finansējumu ik gadu cīnās kā uz dzīvību un nāvi. «LNB ambīcija ir beidzot dabūt mandātu, ka esam lasīšanas veicināšanas programmu koordinatori visā valstī un arī citos kontinentos. Tam nepietiek ar ļoti haotisku finansējumu kā līdz šim un kurš ir bijis atkarīgs no mūsu finanšu piesaistīšanas talanta. Bērniem patīk lasīt, ja ir laba literatūra, bet tā līdz katram bērnam ir jānogādā. Mājas bibliotēku tradīcija ir mazinājusies, tāpēc publisko un skolu bibliotēku nozīme šobrīd ir ļoti svarīga,» S. Tretjakova saka.