Nevienā no tiem U. Briedis gan neplāno piedalīties un šo dienu vadīs savās lauku mājās netālu no Valdemārpils. Pārāk daudz darbu te esot, lai speciāli brauktu uz Rīgu. Aizies uz Valdemārpili, ja tur kaut kas notiks. Vakarā iedegšot svecīti un varbūt iedzeršot kādu konjaciņu. Viņš arī nedomā, ka Baltijas ceļa 25. gadadiena būtu jāsvin ar krāšņiem pasākumiem. «Man tā drīzāk šķiet skumja diena, jo tam pacēlumam un foršajai sajūta, kas toreiz pārņēma cilvēkus, kuri ar visām ģimenēm bija sadevušies rokās, sekoja skaudrs turpinājums. Kamēr mēs dziedājām, zēni kārtoja lietas,» tagad saka U. Briedis, atgādinot arī par to, cik daudzi cilvēki ir atstājuši Latviju.
Tikpat kā vairs nefotografē
Kā fotogrāfs U. Briedis presē nostrādāja 45 gadus - divdesmit no šiem gadiem viņš bija laikraksta Diena fotogrāfs, savukārt atmodas laikā līdz 1990. gada nogalei strādāja laikrakstā Padomju Jaunatne. Togad U. Briedis bija iecerējis Baltijas ceļu fotografēt no augšas, sarunājot iespēju to uzņemt no helikoptera, ar kuru Lauksaimniecības ministrija ikdienā uzmanīja, vai kaut kur nav izcēlies mežu ugunsgrēks. Ar šiem cilvēkiem, kurus dēvē par veciem draugiem, viņš jau bija pazīstams agrāk. Taču tieši tajā dienā notika padomju armijā bojā gājušā Kārļa Krūmiņa bēres, kurās noteikti vēlējies piedalīties, jo arī tā bijusi zīmīga sakritība. Tā šis vēsturiskais notikums no helikoptera ir iemūžināts kolēģa Aivara Liepiņa fotogrāfijās, savukārt U. Briedis tvēra cilvēku izjūtas tuvplānā. Tās bijušas dažādas, kas arī esot redzams fotouzņēmumos, - vieni to uztvēra ļoti svinīgi, citi bijuši dzīvespriecīgi.
Tagad U. Briedis tikpat kā vairs nefotografē. Redze vairs neesot tāda kā agrāk, jo acīm šajā darbā bijusi liela slodze. Citādi viņš jūtas labi. Vasarā ceļas pulksten piecos no rīta. Dažu minūšu brauciena attālumā ir ezers, pašam ir sava laiva. Var peldēties, citreiz aizbrauc pamakšķerēt. Šovasar piecas skaistas foreles izvilcis. Nedēļas nogalēs atbraucot sieviņa Inta, bērni un mazbērni. Vientuļš viņš nekādā gadījumā neesot, tikai pa nedēļas vidu esot viens, bet laukos ir gana daudz ko darīt, sākot ar dārza darbiem un beidzot ar zāles pļaušanu. Šim nolūkam iegādāts dārza traktoriņš.
Viņš dzīvo laukos, bet pilsēta ir ar roku aizsniedzama. «Rakstīt e-pastu man nevajag. Labāk zvaniet,» saka Uldis, kuram lauku mājās interneta nav. Taču tepat pāri ceļam ir bibliotēka, uz kuru var aiziet jebkurā brīdī un izlasīt visu vajadzīgo, nosūtīt un saņemt ziņas. Cilvēki viņu uzmeklē ik pa laikam - arī tagad pirms Baltijas ceļa gadadienas to atcerēties aicināja Aija Kinca no Latvijas Televīzijas raidījuma Panorāma, Latvijas institūtam iedevis fotogrāfijas no šī 25 gadus senā notikuma. Viņš piedalījies vairāku grāmatu tapšanā - gan kopā ar Ēriku Hānbergu, gan iesaistījies nesen iznākušās Egona Līva grāmatas Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem veidošanā, kas notika daudzus gadus pēc autora aiziešanas mūžībā. Tajā apkopoti E. Līva sarunu ieraksti ar vecajiem jūrniekiem, kurus U. Briedis toreiz fotografējis.
Par dzīvi nesūdzas
«Es par dzīvi nesūdzos un esmu ar to ļoti apmierināts, jo pēc dabas jau esmu optimists,» saka U. Briedis. Viņš esot visādus laikus pieredzējis un audzis tad, kad vēl bija iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kuriem dzīvā atmiņā Latvijas pirmās brīvvalsts gadi. «Man bija tā laime no tās paaudzes pārņemt veselīgo nacionālismu. Es nevaru saprast, kāpēc cilvēki tagad baidās no šī vārda. Mazajām tautām tas kā avota ūdens ir vajadzīgs,» uzskata Uldis. Viņš lepojas ar saviem 12 pēcnācējiem - trim bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, kuri fotogrāfu iecēluši vecvectētiņa statusā.
Taču bija neapdomīgi lūgt U. Briedim konkretizēt neapmierinātību ar valstī notiekošo. Tad viņš spējīgs uzsprāgt un labu laiku nevar norimties. Kāds labs paziņa piedzīvojis ugunsnelaimi, kurā ugunsdzēsēji izrādījuši apbrīnojamu pašaizliedzību. Draugs gribējis pateikties, tāpēc devies uz šo cilvēku darbavietu un tad ieraudzījis, cik šausmīgos apstākļos ugunsdzēsējiem ir jāuzturas. Uzdāvinājuši drošsirdīgajiem palīgiem ledusskapi. Tagad gan arī televīzijā daudzi šos apstākļus varējuši aplūkot. Taču viņam grūti saprast, kā tas var būt, ka nevar atrast naudu pašsaprotamām lietām, tai pašā laikā neaptverami lielus līdzekļus valstī atvēlot birokrātijai, neskaidru projektu rakstīšanai, reklāmas kampaņām vai izšķērdējot kur citur, kaut atdeve no šiem pasākumiem vienkāršam cilvēkam nav saprotama. Uldi, piemēram, pārsteidz, ka tagad visi attapušies - nav nodrošināts pietiekams finansējums aizsardzībai. Tās lietas tik labi nepārzinot, viņam tomēr šķiet, ka drošībai naudu var atrast, jo ir iespaids, ka lielas summas tiek tērētas nelietderīgi vai pat nozagtas, kas, protams, neesot pierādāms.
«Tagad visi cer uz Eiropas Savienību un NATO, bet pašiem arī kaut ko vajag darīt - arī atcerēties vēsturisko pieredzi,» saka U. Briedis, ar teikto domājot triju Baltijas valstu vienotību. Kā 1989. gadā, tā tagad, atzīmējot Baltijas ceļa 25. gadadienu, tās rīkotājiem ir vēlēšanās parādīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vienotību. U. Briedis domā - ja pirmās brīvvalsts laikā Latvija, Lietuva un Igaunija būtu spējušas vienoties ar Somiju un Poliju, okupācijas vara tām varbūt neuzdrošinātos tuvoties. To svarīgi saprast arī tagad.