Krišjānis Valdemārs, aicinot latviešus braukt jūriņā, ar to nedomāja plezīru vai tūrisma veicināšanu. Jau toreiz mūsu senčiem kapitālisms bija jāapgūst no attīstītākajām Rietumeiropas zemēm: krāt mantu, izmantot kredītu, iesaistīties brīvās konkurences cīņā un biedroties saimnieciskiem nolūkiem. Talantīgais Valdemārs spēja atrast īstos cilvēkus, kas turpināja darboties, viņa daudzo ideju ierosināti.
Arī šodien liela daļa Eiropas mums daudz kur ir tālu priekšā - un ne tikai materiālās labklājības ziņā. Joprojām no citiem varam mācīties pilsonisko līdzdalību. Jo novērst atsvešinātību starp varu un tautu parlamentārā demokrātijā (kāda ir arī Latvija) iespējams tikai vienā veidā - iedzīvotājiem pašiem aktīvāk iesaistoties politiskajos procesos. Vieglākais ceļš, protams, ir uzkraut visu atbildību melīgajiem un zaglīgajiem partiju darboņiem, bet no tā stāvoklis neuzlabosies. Gluži pretēji - politiķi turpinās izlemt lietas šaurā pulciņā, ignorējot lielākās vēlētāju daļas intereses.
Līdzīgas ir atrunas: ko nu es iešu tai zaņķī aptraipīt savu tīro vārdu, cīnoties ar vējdzirnavām. Vai konkrētāk: nekas jau neliecina, ka politiskie spēki, kas veido, piemēram, zaļzemnieku rindas, būtu noskaņoti mainīt savu feodālo Latvijas apsaimniekošanas pieeju. Vai arī: kurš gan ticēs Tautas partijas vēlmēm un spējām mainīties? Varbūt esat skeptiski pret nacionālo apvienību un negribat pašapmierināti skandēt «krievi nāk!», tā arī īsti neprotot realizēt vēlētājiem dotos solījumus.
Īsumā: neredzat veidu, vai spēka par maz, kā līku par taisnu pataisīt? Varat mēģināt nodibināt gluži «svaigu» partiju, taču diezin vai jaunas nebūs tikai sejas, bet idejas tās pašas vecās - patapinātas no jau esošo partiju (diemžēl neīstenotajām) programmām.
Vēl ir iespēja iesaistīties kādā no Vienotību veidojošajām partijām, it īpaši tāpēc, ka šīs apvienības dalībnieki, šķiet, ir apjautuši neizbēgamo - vai nu pārtopam par vienotu partiju, vai arī kļūstam vājāki savstarpējos kašķos un sašķeļamies, galu galā atkal zaudējot lemšanas tiesības valsts līmenī. Nomest varu pie kājām prokremliskajam Saskaņas centram būtu nepiedodama bezatbildība, turklāt saskaņiešu saimniekošana (piemēram, sabiedriskā transporta jomā) Rīgas domē nekādi neliecina, ka vēlētāju intereses tiem pirmajā vietā.
Lai Pilsoniskā savienība, Jaunais laiks un Sabiedrība citai politikai iegūtu līdzīgu pārstāvniecību, ierosināts jaundibināmās partijas valdi ievēlēt pēc kvotu principa. Šī doma atspoguļo savtīgu vēlmi nezaudēt varu un teikšanu un nespēju pārliecināt citus par savu ideju pārākumu. Ja nu vēlaties kaut ko savā valstī mainīt, izkonkurējot šādas bailīgas viduvējības, stājieties partijās.