Politiķu nepārvaramā vēlme mainīt uzņēmumu valdes, tiklīdz konkrētā ministrija vai pašvaldība nonāk citas partijas kontrolē, ir kaut kas unikāls. Piemēram, Francijā, kur valsts uzņēmumu nozīme ir liela, vismaz tādos mērogos tas nenotiek. Un trakākais, ka šīm kombinācijām grūti saskatīt jēgu.
Kurš ņemtos apgalvot, ka pēc vadības nomaiņas kāds no šiem uzņēmumiem ir sācis būtiski labāk strādāt? Piemēram, Rīgas satiksme? Izmet tēvzemiešus, ieliek saskaņiešus. Un? Vadības maiņu varētu skaidrot ar nepieciešamību operatīvi lauzt kādus iepriekšējās saslēgtos līgumus. Vai daudz ir dzirdēts par šādām «tīrīšanām»? Vēl varētu saprast, ja jaunajam ministram un attiecīgās nozares uzņēmuma bosam ir konceptuālas domstarpības. Piemēram, enerģētikas uzņēmuma šefs uzskata, ka noteikti jāpiedalās atomelektrostacijas būvē, savukārt ministrs ir tikpat kategoriski pret. Vai par šādām idejiskām domstarpībām bieži dzirdam? Nē.
Ko nozīmē «tie nav mani cilvēki, es ar viņiem nevarēšu tik labi sastrādāties»? Varētu domāt, ka konkrētais valsts/pašvaldību uzņēmums ir kaut kāds jauns politiķa pirkums, muiža, kuras jaunais īpašnieks ierodas ar saviem sulaiņiem un ķēkšām, jo kungs nolēmis te pavadīt atlikušo mūžu un attiecīgi iekārtojas. Ja menedžmentu noliek viegli padzenamu kalpotāju statusā, tad nav jābrīnās par tā zaglīgumu. Vienīgā nelaime, ka apzog nevis lielkungu, bet mūs visus.