Mums jau ir bijuši partijas biedri, kas, pretendējot uz kādu amatu, ir rīkojušies tāpat. Piemēram, ejot strādāt uz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, kur, līdzīgi Latvijas institūtam (LI), neitralitātes tēls ir tā labākais resurss. Līdzšinējie LI vadītāji to ir spējuši nodrošināt. Tāpēc tā teiktajā ieklausās arī ārvalstu vēstniecības.
Atšķirībā no citām institūcijām, kas katra savā jomā mēģina veidot Latvijas pozitīvo atpazīstamību, LI ir jābūt koordinējošajam posmam un jāveido visaptverošas ziņas ārvalstu adresātiem - vēstniecībām, medijiem, biznesa un finanšu aprindām.
Atgriežoties pie partiju politikas - kas nogāja greizi, ņemot vērā mazo PLL pārstāvniecību Saeimā?
Pirmajā brīdī ar jauno realitāti samierināties bija grūti. Tomēr tikai astoņas vietas diviem nopietniem apvienotiem politiskajiem spēkiem. Bet tur ir arī objektīvi apstākļi, jo, no vienas puses, partiju konsolidācija bija sabiedrībā pieprasīta. Savulaik, kad apvienojās LC ar LPP, bija milzīga kritika no sabiedrības puses. Kad sagāja kopā LC/LPP un Tautas partija, tad kritika bija jau iekšēja. Smago iepriekšējo attiecību dēļ pat partiju nodaļu cilvēki nav par mums balsojuši. Protams, arī tas, ka, esot valdībā, esi spiests rīkoties un pieņemt nepopulārus lēmumus un ir arī kļūdas. Pašlaik cilvēki grib, lai viņiem ļauj dzīvot un liek mierā. Cilvēki bija noguruši no mūsu savstarpējām pretrunām vai aktīvās politikas. Vēl arī etniskais faktors un vēlētāju šaubas par to, vai ekonomika jāveido arī austrumu virzienā, ko PLL proponēja.
LI nodarbojas ar valsts tēla politiku. Vai tam, kas notiek partijās, ir paralēles lielākā mērogā?
Ir ideoloģijas, ko piedāvā politiskās partijas. Ir nozaru politikas. LI ir profesionālais lauks, kur tam jāveido un jāīsteno Latvijas pozitīvas atpazīstamības veicināšanas politika. Tajā jomā nav konflikta starp lielo politiku un nozaru politiku. LI nevar veidot Latviju, bet var to, kas Latvijā notiek, atlasīt, «iepakot» un pasniegt. Jāizvēlas prioritātes, kas Latvijas vēsturē, tagadnē un nākotnē varētu iezīmēties.
Kāds ir tas tēls, ko mēģināsiet komunicēt?
LI ir zināma vēsture, pret ko jāizturas ar cieņu. Vairas Vīķes-Freibergas laikā, kad LI veidoja pats savu darba lauku, koncentrācija bija uz latvisko identitāti. Tad Ojārs Kalniņš pats veidoja informācijas kanālus, sakarus ar vēstniecībām un atlasīja mērķauditoriju. Tikai pirms diviem gadiem veiktā LI pētījumā izkristalizējās, kas tad Latvijas tēlu veido, un tā atpazīstamības kodols vispirms ir kultūra, tad - tīrā vide, zinātne un tehnoloģijas.
Tagad cilvēki grib tikt laukā no krīzes, un ir divi veidi, kā tam dabūt naudu: investīcijas un eksports. Ar to strādā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) un Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA), kas ir arī LI padomē. Tai atkal vajadzētu sanākt un vienoties par darāmo. Ir jāiedarbina koordinācija, lai mēs visi kopā veiksmīgi varētu pārdot uz āru mūsdienu Latvijas iespējas. Piemēram, pašlaik LI mājaslapā kultūras sadaļā dominē cilvēki, kas ir miruši vai aizbraukuši - spēlē citur, dzied citos operteātros u. tml. Bet ir taču tik daudzi, kas dzīvo un strādā arī šeit.
Būdama kultūras ministre, 1999. gadā draudējāt, ka slēgsit Operu, ja nebūs finansējuma. Vai valdībai nav bīstami šādu cilvēku virzīt amatā?
Toreiz tā doma bija, ka man jāiet prom, ja nevaru panākt finansējumu, lai Opera dzīvo.
Aiziešana bija jau nākamā šantāža.
Bīstami vai ne, bet tas ir nostrādājis. Arī tagad - man jautāja, kad es būtu gatava sākt darbu, un es lūdzu brīdi pārdomām. Jo bija ziņas - LI budžetā ir 12 tūkstoši latu.
Uz gadu?
Jā. Tagad budžetā ir vismaz panākta naudiņa trim darbiniekiem un telpām, un var kaut ko sākt. Ārlietu ministrija (ĀM) redz LI kā sava darba daļu un nozīmīgu ārpolitikas sastāvdaļu. Kopš pēdējiem diviem ministriem viens no ĀM uzdevumiem, cik nu noplicinātie resursi ļauj, ir nopietni strādāt, lai veicinātu ekonomiku, bet tas nav iespējams, ja nav līdzekļu. Bet es noskaidroju, ka LI drīkst saņemt arī ziedojumus un dāvinājumus. Un vienmēr, ja ir kāda konkrēta un laba lieta, tad šādi projekti atrod arī privāto naudu. Ir jārada kāds jauns produkts: jauni izdevumi, jauni formāti, jo vēstniecībām vajag gan bukletiņus, gan prezentācijas diskus. Tur es redzu sadarbību ar cilvēkiem, kas saskata iespēju sevi pozicionēt tādos izdevumos. Piemēram, viesnīcas, restorāni, mēbeļu ražotāji. Jebkura eksporta joma.
Uz āru mēs tagad esam labie, bet pašā Latvijā cilvēki nereti jūtas briesmīgi. Vai šī pretruna nav traucējoša ticamam, stabilam Latvijas tēlam?
LI šo sajūtu mainīt nevar. Bet šis ir labvēlīgs mirklis, lai noturētu ārvalstu plašsaziņas līdzekļu interesi. Latvija ir veiksmes stāsts, ka mums ir izdevies pārvarēt visasāko krīzi. Tas ir jāstāsta uz āru, lai gan pašu cilvēki stabilizāciju un lejupslīdes apturēšanu sajutīs pēc pusotra vai diviem gadiem. Mēs arī vairāk ticam tam, ko par mums saka citi, nekā paši paļaujamies uz to, cik esam profesionāli, talantīgi, strādīgi. Tāpēc ir labi, ka mūs uzslavē, kaut arī pašiem iet grūti un īsti negribas ticēt, ka ķepurojamies laukā.
EK iekšlietu komisāre Sesīlija Malmstrēma Dienā rakstīja, ka Eiropai jāveido pozitīvs tēls potenciālo imigrantu acīs un ka imigrācija ir ļoti nepieciešama. Latvijā tā nav populāra atziņa.
Mēs daudz slēpjamies. Mēs negribam patiesību ne dzirdēt, ne teikt. Iepriekšējā Saeimā daudz runājām ar demogrāfiem, kuri bija izveidojuši negatīvo scenāriju, ko mēs politiski lūdzām mainīt. Mēs zinātniekiem teicām, ka nevaram apstiprināt attīstības vīziju, kurā demogrāfiski viss slikti beigsies. Viņi saka: bet saprotiet, ka tā būs!
Kad tas bija?
Pirms trim četriem mēnešiem - pirms Roberts Ķīlis gāja visās komisijās ar Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam. Tad tā demogrāfiskā sadaļa bija ļoti skarba. Pēdējā brīdī vēl mēģinājām pateikt, ka, demogrāfiskajā politikā paredzot tādu un tādu instrumentu, mēs demogrāfiskos rādītājus noturam kaut vai pašreizējā līmenī. Kā politiķi, protams, saprotam, ka tā ir drusku tāda vēlmju domāšana. Bet mēs nevaram piedāvāt cilvēkiem negatīvu attīstības scenāriju. Protams, demogrāfijas un imigrācijas politikai jābūt kā Siāmas dvīnim, jo imigrācija būs gan Eiropā, gan Latvijā. Jautājums ir par to, vai mēs spontāni ļausim tam notikt, vai arī mērķtiecīgi to veidosim.