1. Apstrīdot koalīcijas lēmumu pagarināt ierobežojumus sociālo pabalstu izmaksu apmēriem līdz 2014. gadam, opozīcija ir atradusi pareizo (no opozīcijas viedokļa) tēmu. Proti, opozīcija var apspēlēt pašas valdības bieži pausto, ka krīze tiks pārvarēta, ja ne šogad, tad nākamgad, līdz ar to uzdodot jautājumu, kādēļ tad ierobežojumus nevar atcelt, piemēram, 2013. gadā.
Citiem vārdiem sakot, opozīcijai, kas izvirzījusi šādu uzbrukuma mērķi, grūtāk pārmest, ka tā ar populistiskiem paziņojumiem apdraud trauslo finansiālo līdzsvaru, ko valsts tik tikko sasniegusi (šo rindu autora izpratnē gan tikai varbūt). Vai ierobežojumu pagarināšanu izdosies tiešām atcelt (savākt pietiekamu parakstu skaitu)? Diez vai. Gan tādēļ, ka sabiedrības aktivitāte kopumā nav tik augsta, gan tādēļ, ka daļu tomēr var mulsināt jauniegūto aizstāvju - Šlesers, Šķēle u.c. - personības.
Tomēr kopumā opozīcija ir ieguvēja, jo atrasts labs spēles laukums, un tēmas uzturēšana spiedīs valdību atzīt, ka Latvijas ekonomiskais stāvoklis nav tik cerīgs, ka uz stabilitāti nāksies pagaidīt ilgāk, nekā koalīcija publiski apgalvo.
Ja uz problēmu skatāmies ne no partiju cīņu viedokļa, tad jāatzīst, ka ierobežojumu termiņa pagarināšana patiešām nav prātīga, jo tā būtībā ir neveikls mēginājums atlikt jautājumu par pensiju sistēmas reformu. «Griestu» saglabāšanas radītie finansiālie ieguvumi sociālo budžetu vienalga nepaglābs (divu gadu laikā apmēram 52 miljoni latu), jo šo pabalstu īpatsvars, salīdzinot ar pensijām, ir neliels.
Tā vietā, lai beidzot ķertos pie pensiju piemaksu sistēmas reformēšanas (nevis piemaksu atcelšanas vispār, bet sakārtošanas), kas dotu daudz lielāku finansiālu guvumu, valdība izvēlas netracināt vienu elektorāta daļu (šādi arī atzīstot savu nespēju jēdzīgi izskaidrot darbības, kas sarežģītākas par prastu mazināšanu), vienlaikus rosinot strādājošajos smagas pārdomas par jēgu maksāt nodokļus pilnā apmērā.
Spogulīt, spogulīt...
2. Gatavojoties lielajai kopā sanākšanai nedēļas nogalē, Pilsoniskā savienība (PS) centās publiskajā telpā formulēt savu atšķirīgumu no partneriem Vienotībā, kas savukārt būtu pamatojums PS vēlmei Vienotības kļūšanu par vienu partiju padarīt lēnāku. Nevarētu teikt, ka šie identitātes meklējumi bija pārliecinoši.
Piemēram, atsaukšanās uz PS it kā piemītošo iekšējo demokrātiju un vienlīdzīgumu izraisa vīpsnu cilvēkos, kuriem ir priekšstats par PS vadītāju personīgajām īpašībām. Norāde uz PS stingrāku nostāju nacionālajos jautājumos (to skaitā jautājumā par iespējamu sadarbību ar Saskaņas centru) ir jau nopietnāks arguments, tomēr šajā jautājumu lokā PS ir visai neērtā situācijā: cik noprotams, VL-TB/LNNK ir apseglojusi jautājumu par mācību valodu skolās, savukārt PS savu tuvāko sabiedroto nacionālajos jautājumos priekšlikumiem nepiekrīt kā nevajadzīgi radikāliem.
Respektīvi, ja stingrā nacionālā stāja elektorātam asociējas ar VL-TB/LNNK, tad nav īsti skaidrs, kāda tad ir tā PS versija par šo stāju. Kopumā rodas nedaudz nenopietns iespaids: rau, Dombrovski mīlam, esam par vienu partiju, bet ir bažas par «jaunlaicēnu» aizkulišu spēlētājiem. Dans Titavs, par laimi, patriekts (tā Ina Druviete), tātad PS sirdsmieram vajadzētu vēl atnest Jaunupa juniora skalpu plus kaut kā pievaldīt Āboltiņu. Ja tādi tie bažu iemesli, tad vai nu kaut kas galīgi nav kārtībā ar Jauno laiku, kur daži «pelēkie kardināli» kāpj uz galvas premjeram (ja pieturamies PS versijai), vai arī PS ir gaužām viegli «abižojama».
Lai pierādītu šāda priekšstata maldīgumu, varētu rekomendēt, lai PS biedri kopsapulcē nevis vienkārši runātu par nepieciešamību «vairāk izdiskutēt plašākā lokā lēmumus», bet minētu konkrētus piemērus par lēmumiem, ieceltām amatpersonām, kurš lēmumus «dzinis cauri» utt. Tādā gadījumā PS līdzšinējā rūkšana kļūtu par veselīgu un sabiedrībai kopumā noderīgu veidu, kā palielināt atklātību valdošās koalīcijas darbā.