Laukos, kur pavadīju bērnības vasaras, pļavā vienmēr blakus stāvējuši divi pelēki laukakmeņi, viens lielāks par otru. Sākumā tie bija neiekarojams un tieši tāpēc tik iekārojams mērķis. Gadiem ritot un īpaši piedomājot, tos jau varēja sākt «pievarēt». Vispirms ar zināmu piepūli uzkāpt uz mazākā un tad, pārlecot bīstamai starpai, tikt arī lielākā galotnē. Laukakmeņa galā līdzenas pļavas vidū bija nepārprotama sajūta, ka sasniegta augsta virsotne.
Pāris desmitu gadu vēlāk, nostājoties pie akmeņiem, no kuriem lielākais man nesniedzas pat līdz jostasvietai, jābrīnās, vai tiešām tās kādreiz bija tik iekārojamas un neaizsniedzamas virsotnes. Mēs izaugam, bet akmeņi paliek nemainīgi. Mēs izaugam, bet vai mūsu mērķiem arī jāpaliek nemainīgiem? Ja pāraugam mērķus kā savas bērnības akmeņus, tad ir jātiecas uz arvien jauniem mērķiem un virsotnēm.
4. maija valsts svētku priekšvakarā, domās pārskrienot atjaunotās valsts diviem gadu desmitiem, atskārstu, ka ar valsti ir līdzīgi. Pat ja pirms 21 gada, kad deklarējām neatkarības atjaunošanu, mums tā likās kā augstākā virsotne, pēc divdesmit neatkarībā nodzīvotiem gadiem mērķiem ir jābūt citiem un virsotnēm - augstākām. Vairākums ļaužu Latvijā dzīvo ar domu, ka valsts ir sasniegta un viss pārējais notiks pats no sevis. Krīzes laiks parādīja, ka nekas pats no sevis nedz rodas, nedz izbeidzas. Tas vienmēr ir apzinātas vai neapzinātas rīcības un atbildības rezultāts.
Tagad nereti sabiedriskajās diskusijās dzirdam gaušanos, ka valdība, prezidents vai parlaments nav spējīgi uz paplātes pienest valsts nākotnes vīziju, stratēģiju, mērķus un plānus. Tās taču nav lietas, ko kāds no augšas var noteikt. Neviens indivīds, lai cik viņš patriotisks un nesavtīgs arī būtu, nedzīvo un neveido savu dzīvi abstrakta, valsts noteikta stratēģiska mērķa vārdā. Nemānīsim sevi, jo labi zinām, ka, augstskolu vai dzīvesdraugu meklējot, nevadāmies pēc sabiedrības pārvaldes iestāžu izveidotām koncepcijām un plāniem. Jaunu dzīvību radot, neviens taču blakus uz naktsgaldiņa netur valsts ģimenes vai vēl kādas citas politikas pamatnostādnes. Aprušinot piemājas dārziņa puķudobes, taču nedomājam par lauksaimniecības vai pasaules klimata nākotni.
To visu darām individuālo mērķu un virsotņu vārdā. To mērķu un mērķīšu, kuri kopā veido sabiedrības kopējos attīstības virzienus un atskaites punktus. Katram skaidri apzinoties savas dzīves mērķi un neatlaidīgi ejot tā virzienā, veidojas arī valsts lielais mērķis un ceļi tā sasniegšanai. Tie iezīmējas it kā paši no sevis, bet kļūst kā akmenī iekalti brīdī, kad ir sasniegta mērķtiecības kritiskā masa. Kā 1990. gada 4. maijā.