Pretendentu uz Valsts prezidenta posteni meklēšanas process partiju vidē kļūst arvien dīvaināks. Raugi, Vienotības līdere norāj partijas biedreni Kalnieti par, pēc Āboltiņas domām, pārliecīgu savas kandidatūras virzīšanu. Nesimpatizēju Kalnietei, tomēr, manuprāt, pārmetumi ir nevietā un atklāj partijas vadītājas visai īpatnēju izpratni par demokrātiju. Pirmkārt, atbalsta vākšana sev ir normāla prakse Rietumu demokrātijā, kur t. s. primaries dažādi ļaudis vienas partijas iekšienē cīnās par nomināciju. Tāpēc, pat ja Vienotības vadībai padomā ir kāds par Kalnieti labāks ļautiņš, tas nenozīmē, ka Kalniete nedrīkstētu cīnīties par savas partijas biedru sirdīm. Otrkārt, grozi kā gribi - Kalniete ir viena no biežāk minētajiem kandidātiem (paralēli Bondaram u. c.) nepolitiķu vidē. Tāpēc viņas apsaukšana ir pretrunā ar pašu politiķu daudzināto gatavību ieklausīties sabiedrības viedoklī.
Vienlaicīgi gan Āboltiņa, gan premjerministre Straujuma publiski atzīst, ka vispār jau Vienotība varētu domāt arī par eksprezidentes Vīķes-Freibergas (VVF) virzīšanu augstajam postenim. Bet tad, ja prezidentu neizdodas ievēlēt pirmajā kārtā. Ņemot vērā Vīķes- Freibergas popularitāti un tātad kā pretendenta svaru, šādi faktiski tiek pazemināta minētās pirmās kārtas nozīme - kāda jēga mocīties un vai vispār vajag mocīties, ja otrajā kārtā vīd kaut kas tik pievilcīgs? Vai arī šādi Vienotība izdara spiedienu uz koalīcijas partneriem - ja nevienosimies par visus puslīdz apmierinošu kandidātu, kuru var ievēlēt pirmajā kārtā, tad mēs otrajā liksim pretī VVF un gribam gan redzēt, vai uzdrošināsieties iebilst pret viņu? Tā teikt, pašiem beigās būs sliktāk... Var arī tā tirgoties, tikai nav sevišķi glīti tā izmantot VVF «kārti».
Vienu politisko kombināciju izstrādē tiek demonstrēts, ja tā var teikt, augsts līmenis, bet citviet nākas saskarties ar kaut kādu deviņdesmito gadu domāšanas recidīviem. Piemēram, apspriežot vēstnieka NATO Riekstiņa kandidatūru. Kāda jēga Lembergam viņu atbalstīt, spriež gudri ļaudis, un šādi palielināt Šķēles ietekmi Latvijas iekšpolitikā? Es, protams, nezinu - var jau būt, ka Riekstiņš ar Šķēli kaut kad dzēruši no viena kausa abu sajauktas asinis, tāpēc pirmais būs otrajam uzticīgs līdz sava mūža galam. Tomēr man liekas, ka tipiskam karjeras politiķim piedēvēt šādu lojalitāti ir pārspīlēti. Tad tikpat labi var teikt, ka bijusī TP biedre Straujuma ir «Šķēles cilvēks». Un atkal - nesimpatizēju Riekstiņam (manai subjektīvai garšai gan viņš, gan Kalniete pārāk kundziski un snobiski), tomēr, kā mēdz teikt, nevajag taču uzskatīt, ka cilvēks nevar mainīt savas simpātijas un uzstādījumus.