Tur cenu zīmes vēsta, ka burkāni ievesti no Lietuvas, sīpoli - no Nīderlandes, pētersīļi - no Itālijas, zaļie loki - no Polijas, plūmes - no Ungārijas. Lai arī viss minētais aug arī pie mums.
«Ir lielveikali, kas ļoti lojāli pret vietējo preci un pasaka - ja mums to piedāvā, importa analogi neinteresē. Diemžēl ir vietas, kuru vienīgais kritērijs ir lētākā cena, kas mainās pa nedēļām,» atklāj vietējo zemnieku kooperatīva Mūsmāju dārzeņi vadītāja Edīte Strazdiņa. Veikalu ķēdes regulāri izsludinot dārzeņu un augļu cenu ekspress aptaujas un, ja vietējie kooperatīvi vēlas pārdot savu preci, to pārstāvjiem esot jāuzmin un jānosola mazāka summa, nekā izkalkulējuši konkurenti no citām dalībvalstīm: «Vienu nedēļu vienā kategorijā uzvar poļi, otru - mēs, trešo - turki.» Tomēr, ņemot vērā, ka lielveikaliem ir savi kvalitātes standarti, viņi pārsvarā sadarbojoties ar vienu pamata piegādātāju, un tādos gadījumos cīņa notiekot uz vietas starp vairumtirgotājiem un vietējiem kooperatīviem. «Arī vietējiem zemniekiem mēdz būt pārprodukcijas brīži, piemēram, vienā brīdī ir gatavs viss ziedkāpostu lauks, un ir skaidrs, ka ilgāk par nedēļu gaidīt nevar, tāpēc ir jārealizē visos lielveikalu tīklos un vairumtirdzniecības bāzēs. Tāda pati situācija ir ar lielajiem ārvalstu ražotājiem, un man zināmi daudzi ražotāji, kuri ir priecīgi, ja zina, ka viņiem vietējā tirgū ir vairāki simti tonnu gurķu, kas būs jāpārdod, un, lai nesabojātu cenu savā vietējā tirgū, daļu realizē tur, bet pārpalikumu pārdod citā valstī, piemēram, Latvijā, par ļoti zemu cenu. Un tirgotāji Latvijā to ar prieku paņem pretī,» saka E. Strazdiņa.
Zemnieku saimniecībā Liepziedi Iecavas novadā lielās siltumnīcās audzē gurķus. Procesa virsuzraugs un produkcijas tālāk virzītājs Egils Druviņš saka, ka likumā noteikto produkcijas kvalitātes dokumentu kārtošana viņam ir rutīna, kurā viss zināms. Grūtāk sokoties ar nokļūšanu pircēju salātu bļodās, jo gurķiem ir samērā īss realizācijas periods. To visu gan atvieglojot darbošanās kooperatīvā Baltijas dārzeņi, ar kura starpniecību bagātīgā raža atrodot noieta tirgus: «Taču nākas pamatīgi konkurēt ar draugiem poļiem un lietuviešiem - viņi mēdz piedāvāt dempinga cenas, kas ir tik zemas, ka tālāk vairs nav kur. Tāpēc jau viņu preci labprāt pērk ražotāji un pārpircēji. Normāli, likumīgi darbojoties, tādus skaitļus piedāvāt nav iespējams. Nezinu, varbūt viņi tur kaut kā apiet nodokļus.»
E. Strazdiņa saka, ka ES lielo dalībvalstu tirgi esot ļoti aizsargāti, un atklāj piemēru - viņas pārstāvētais kooperatīvs par ļoti konkurētspējīgu cenu piedāvājis burkānus iepircējiem vienā no lielajām valstīm, taču tur viņai atbildēts, ka poļu cena esot vēl zemāka, taču viņi tik un tā izvēlēšoties vietējos burkānus, neskatoties uz trīskāršo pārmaksu.
Top barotāja - Nīderlande
Jau izskanējis, ka bagātīgās dārzeņu ražas dēļ šogad Eiropas tirgū veidošoties pārprodukcija un cīņa starp valstīm būšot sīva. Taču latvieši ar saviem augļiem un dārzeņiem nav iekarotāji: «Eksporta apjomi mums nav pārāk lieli, domājam par to, kā savējos ražojumus [pārdot] šeit, Baltijas mērogā,» Dienai saka Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja. Savukārt E. Strazdiņa norāda, ka mūsu dārzeņi mēdzot paceļot - gan nevis ražas novākšanas laikā, bet pavasaros, piemēram, bietes uz Nīderlandi, Somiju: «Vienīgais, kur bija iespēja vienkārši iekļūt arī vasarā un rudenī, bija Krievija. Pašlaik ir pagrūti iziet no Latvijas ar svaigo preci.»
Citādi esot ar graudiem - tos tirgo par biržas cenām un ar skaidri zināmiem nosacījumiem. Centrālā statistikas pārvalde pēc Dienas lūguma sagatavoja dārzeņu, augļu un riekstu, kā arī graudaugu produktu importa un eksporta pārskatu par pēdējiem pieciem gadiem. Graudaugu eksporta apjomi ir pārliecinoši - tos vietējie audzētāji eksportē būtiski vairāk, nekā Latvijā tiek ievests, turklāt ar pozitīvu tendenci. Piecu gadu laikā esam ieveduši graudaugu produktus 451 miljona eiro vērtībā, bet eksportējuši - par 1,5 miljardiem eiro, visvairāk uz Lietuvu, Vāciju, Spāniju, Dāniju, Nīderlandi, Zviedriju, Turciju, Lībiju, Irānu.
Saprotams, ka augļu un riekstu kategorijā Latvijas lauksaimnieki nespēj konkurēt ar audzētājiem siltajās zemēs, taču, runājot par dārzeņiem, - importējam četras reizes vairāk nekā izvedam. Piecu gadu laikā mūsu valstī dārzeņi ievesti 388,4 miljonu eiro vērtībā, bet eksports šajā periodā izsakāms vien 107,8 miljonos eiro. Mūsu rekordlielais apgādātājs ir Nīderlande, kam seko Spānija, Lietuva, Itālija un Polija, turklāt atsevišķās valstīs, piemēram, Spānijā un Lietuvā, audzēto dārzeņu īpatsvars mūsu valstī arvien palielinās. E. Strazdiņa, kuras vadītais kooperatīvs saskaņā ar Lursoft datiem pērno gadu noslēdza ar 3,4 miljonu eiro apgrozījumu un 204 tūkstošu eiro peļņu, uzskata, ka arī Latvijas zemniekiem esot pietiekami resursi, lai spētu apgādāt vietējo tirgu, taču visu aktivitāti diktējot cena - tik sīvas ES iekšējā tirgū pastāvošas konkurences apstākļos neviens neesot gatavs strādāt teju par baltu velti.
Grib arvien vairāk
Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta vecākais eksperts Edmunds Gergelevičs, komentējot minēto produktu grupas tirdzniecības saldo, norāda, ka imports palielinās, jo pieaug iedzīvotāju pirktspēja: «Latvijas uzņēmēji nespēj pilnībā konkurēt ar citu valstu ražotājiem, kuri ir spējīgi ievākt vairākas ražas sezonā. Arī uzglabāšanas izmaksas Latvijā atsevišķos gadījumos var pārsniegt importēto augļu un dārzeņu cenu. Jāatzīmē, ka, salīdzinot ar pirmskrīzes periodu, augļu un dārzeņu eksporta apjomi ir būtiski pieauguši. Tas nozīmē, ka Latvijas uzņēmēji spējuši apgūt jaunus tirgus.»
Jāatzīmē, ka 2009. gadā ES notika «līkā gurķa atgriešanās» - tika atcelti savulaik ievērojamu rezonansi izraisījušie noteikumi, kas diktēja dalībvalstīs tirgojamo augļu lielumu un formu. Pašlaik standarti attiecas uz desmit veidu augļiem un dārzeņiem, tostarp tomātiem, āboliem, zemenēm, un Latvijā atbilstību tirgotavās kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.
Mēdz iegāzt raža
Mūsmāju dārzeņu vadītāja atklāj, ka ne reizi vien novērojusi šmaukšanos no lielveikalu puses, ko atbildīgie gan dēvējot par cilvēciskām kļūdām, - prece plauktos mainoties - ik pārnedēļu tai ir cita izcelsmes valsts -, taču norādes uz cenu zīmēm mēdzot palikt nemainīgas, un «tas veikaliem ļauj ļoti labi nopelnīt, jo pircējiem labāk patīk pirkt vietējo». E. Strazdiņa zina, kurā gadījumā viņas sadarbības partneri iepirkuši vietējo zemnieku preci, bet kurā nedēļā priekšroka dota, piemēram, poļiem.
Lielāko lielveikalu ķēžu - SIA Rimi Latvia un SIA Maxima Latvija - pārstāvji saka, ka vietējie ražojumi stāvot pāri visam, un uzskaita vietējās izcelsmes dārzeņus, kas pašlaik ir tirgotavu sortimentā. «Cenu un pieejamību visbūtiskāk ietekmē tieši tirgus situācija, ražas sezona un, protams, laikapstākļi. Sezonas laikā mūsu veikalos vietējie dārzeņi ir līdz pat 70 procentiem no visiem piedāvātajiem,» norāda Maxima veikalu pārstāvis Jānis Beseris un noliedz, ka šis lietuviešu uzņēmums izmanto iespēju radīt plašu noieta tirgu savas valsts zemniekiem: «Mūsu prioritāte ir klientu vēlmes, un pircēji Latvijā priekšroku dod vietējiem produktiem.» Arī Rimi pārstāve Inga Bite saka, ka priekšroka tiekot dota vietējai precei un sadarbības partneriem kooperatīviem, taču, piemēram, zemenes šogad pārsvarā ievestas, jo Latvijā sezona bijusi īsa un kvalitāte - svārstīga.