Ja runā par distances kredītiem, sauktiem par ātrajiem kredītiem, neredzam nozīmīgu risku, ko radītu nelegāli strādājošie uzņēmumi. To apjoms ir nebūtisks. Savukārt nelicencēti lombardi tiešām ir problēma. Iespējams, lombardiem noteiktā licences maksa ir pārāk augsta, lai lombardus piespiestu strādāt legāli. Turklāt, iespējams, lombardus pelēkajā zonā ir pārāk viegli noslēpt, lai piespiestu darboties legāli.
Lombardam licences maksa, kas tika noteikta latos, bija 50 000 latu (~ 71 000 eiro), un tagad tā nav samazināta. Uzņēmumam, kuram ir tikai viens lombards, tāda summa vienkārši nav finansiāli sasniedzama, līdz ar to arī rodas problēmas.
Cik daudz nelegālo lombardu pēdējā laikā PTAC ir sodījis?
Esam sodījuši 12 lombardus, bet likumā paredzētie sodi ir mazi. Piemēram, ja sods ir 700 eiro, tad, ieliekot svaru kausos 71 000 eiro par licenci un 700 eiro sodu, ikvienam skaidrs, kādu secinājumu var izdarīt. Nelegāli strādājošam lombardam mēs praktiski pat nevaram tik daudzas reizes piemērot sodu, lai soda nauda sasniegtu licences maksu. Savukārt gandrīz visi nelegālie distanču kredītu devēji kā PTAC, tā Finanšu kapitāla un tirgus komisijas darbības rezultātā ir pārtraukuši darbību.
Tomēr līdz ar moderno informācijas tehnoloģiju attīstību to ārvalstīs reģistrēto interneta vietņu skaits, kas Latvijā cenšas darboties nelegāli, varētu augt, turklāt dažādās nozarēs.
Jā, tā ir aktuāla problēma, bet jāsaprot, ka Latvijas uzraudzības iestādēm jurisdikcija ir un būs tikai un vienīgi Latvija. Mums gan ir mehānismi, ko varam izmantot gadījumā, ja jāsadarbojas ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm un to uzraudzības iestādēm. Turklāt vienmēr būs diskusijas, kā atrast līdzsvaru, cik spēcīgi interneta vidi regulēt, cik lielā mērā tā var palikt brīva un neregulēta. Protams, ārvalstu uzņēmumiem jāsaprot, ja šie uzņēmumi grib darboties Latvijā, tad jāievēro Latvijas normatīvo dokumentu prasības.
Runājot par interneta sludinājumu portāliem, piemēram, ar portālu SS.lv mums ir ļoti laba sadarbība. Ja saskatām kādus pārkāpumus, no šī portāla šāda informācija tiek izņemta, bet nenoliedzami interneta sludinājuma portāli ir vide, kurā patērētājiem jābūt ļoti uzmanīgiem un jāpārliecinās par izvēlētā sadarbības partnera uzticamību.
Varbūt PTAC vajadzīga lielāka kapacitāte, lai vērstos pret ārvalstu uzņēmumiem, kuri darbojas, neievērojot visas mūsu valsts normatīvo dokumentu prasības?
Tam vajadzīga gan kapacitāte, gan arī efektīvākas sadarbības formas ES ietvaros, lai tiešām otrai valstij būtu pienākums sadarboties ar mums. Turklāt normatīvo dokumentu prasības dažādās valstīs var būt atšķirīgas. Arī licencēšanas maksas nav vienādotas, un tas attiecas un daudzām nozarēm. Vēl jāņem vērā, ka uzņēmums vienmēr var reģistrēties arī ārpus ES. Mēs domājam ierosināt Ekonomikas ministrijai (EM) noteikt, ka nelicencētajām mājaslapām ir pienākums uzlikt brīdinājumu, ka šis, piemēram, kredītdevējs nav licencēts. Tad patērētājam būtu nepārprotama informācija, ka tas ir Latvijā nelicencēts kredītdevējs, un patērētājs pats varētu pieņemt lēmumu, vai ar šādu uzņēmumu sadarboties vai arī ne.
Gribu uzsvērt, ka patērētāju tiesību uzraudzībā ir ne tikai viens darbības veids - noķert un sodīt. Patērētāju tiesības tiek realizētas ar daudziem dažādiem mehānismiem. Arī patērētāju informēšana ir ļoti svarīga. Jāpanāk, lai patērētājs apzinātos savu lomu tirgū, saprastu, kas ir licencēts, kas ir nelicencēts uzņēmums, vai pastāv riski, sadarbojoties ar kādu konkrētu komersantu, un lai patērētājs pieņemtu uz šo informāciju balstītus lēmumus, jo visus nelegāli strādājošos, negodprātīgos uzņēmumus nekad neizķers.
Viens no PTAC darba uzdevumiem ir patērētāju izglītošana. Ko darāt šajā jomā?
Jā, patērētāju izglītošana ir mūsu funkcija, un tā prasa tik lielus resursus, kādi mūsu rīcībā ne vienmēr ir. Patērētājam ir tiesības saņemt informāciju par to, ka tirgū pieejami gan dārgāki, gan lētāki produkti, un tas attiecas arī uz kredītiem. Nesaku, ka ātrie kredīti nav vajadzīgi, bet ātrie kredīti nav jāņem izklaides pasākumu apmaksai. Ātrie kredīti var glābt cilvēku pēkšņu finansiālu grūtību gadījumā, kurā bankā aizdevumu saņemt nav iespējams, bet tās tiešām ir tikai dažas situācijas - ja cilvēkam algu nesamaksā plānotajā datumā, ja salūst automašīna, kas ir vajadzīga normālai ikdienas dzīvei, ja rodas pēkšņi, neplānoti izdevumi medicīnai, kas jāsamaksā nekavējoties, nevis nākamās algas dienā.
Reklāmu iespaidā mēs esam kļuvuši par kredītņēmēju valsti. Kredīti tautsaimniecībai, protams, ir būtiski, bet pārspīlēti liels kredītu, it sevišķi ātro kredītu, apjoms ir kaitīgs sabiedrībai, un kredītu cena - ja runā par procentu likmēm - ir jāierobežo. To dara daudzas valstis, turklāt daudzviet ES procentu likmes vienmēr ir bijušas regulētas, tāpēc patērētājiem tur pieejami daudz lētāki kredīti.
Vai PTAC pirms ekonomiskās krīzes pauda tikpat lielas bažas par pārāk intensīvu hipotekāro kreditēšanu kā patlaban par ātrajiem kredītiem?
Tajā brīdī mums licencēšanas funkcijas kreditēšanā nebija. Nezinu, vai EM pauda tādu viedokli. Man kā privātpersonai gan likās diezgan briesmīgi tas, kā nekustamos īpašumus pirms krīzes varēja pirkt un pārdot, rezultātā radot nekustamo īpašumu cenu burbuli. Kā privātpersonai man nav saprotams, kāpēc šāda cenu burbuļa rašanās netika ierobežota, turklāt bija daudz faktoru - ne tikai hipotekāro kredītu piešķiršana, kāpēc izveidojās nekustamo īpašumu cenu burbulis un pēc tam - radikāls nekustamo īpašumu cenu kritums. Jautājums, kāpēc šāda cenu burbuļa rašanās netika ierobežota, Latvijas sabiedrībai būtu jāuzdod tā laika Saeimas deputātiem.
Nesen PTAC izpelnījās asus pārmetumus par to, ka neizprot situāciju saistībā ar vēršanos pret savstarpējo aizdevumu platformu Mintos. Kāpēc?
Daži, kas par to izsakās, pat nezina, par ko ir stāsts. Sākotnējā problēma ir, ka šis komersants izņēma licenci, nepasakot, ka ieviesīs šādu aizdevumu shēmu. Tas rada aizdomas par komersanta labo gribu, ja viņš izņem licenci, paziņojot par citu kreditēšanas veidu, nekā reāli veic, pēc tam vēl paziņo, ka tas saskaņots ar PTAC. Nākamā problēma saistīta ar to, ka tie cilvēki, kas iegulda naudu, uztverami kā kreditori, bet patērētājs faktiski tiek maldināts, jo nezina, kas ir īstais kredīta devējs.
Norāde, ka tas ir jauns finanšu pakalpojums Latvijā un tāpēc sastopas ar neizpratni, jūsuprāt, nav precīza?
Katrā valstī eksistē normatīvie akti, kas jāievēro. Ja Latvijā vēlas šāda veida biznesu attīstīt, tad Latvijā jāveido speciāla likumdošana, paredzot izņēmumu no patērētāju kreditēšanas licencēšanas kārtības, un arī jārisina riski, kas ar šādu biznesa veidu saistīti. Ir prasības, kas pat dažādās ES valstīs var būt atšķirīgas, - vienā valstī pieļaujama darbība citā var tikt uzskatīta par nelikumīgu.
Kādus konkrēti patērētāju izglītošanas pasākumus veicat? Ejat uz skolām, piedāvājat lekcijas pedagogiem un skolēniem?
Laikam nevaram lepoties ar ļoti efektīvu sistēmu. Mēs gan darbojamies saistībā ar finanšu pratības stratēģiju, kurā iesaistītas daudzas personas un institūcijas, kas ar patērētājiem strādā. Pie mums nāk cilvēki, un mēs skaidrojam dažādas situācijas, bet tas nenotiek tik plaši un detalizēti, kā vajadzētu.
Pedagogu biedrībai vai pensionāru organizācijai ir iespēja uzaicināt PTAC pārstāvi uz tikšanos, lai iegūtu nepieciešamo informāciju par patērētāju tiesībām?
Teorētiski tāda iespēja ir. Mēs skolotājiem esam lasījuši lekcijas, bet ļoti būtiski ir arī mācību materiāli, kas atrodas skolotāju rīcībā, veicot ikdienas darbu ar skolēniem. PTAC var spert tikai pirmo soli, turpmākais atkarīgs no pedagogiem pašiem un viņu rīcībā esošajiem izglītojošajiem materiāliem. Mēs, protams, varētu sagatavot informatīvos materiālus un ievietot tos savā mājaslapā, bet mēs neesam skolotāji un profesionāli nezinām, kādā veidā bērniem vajag mācīt. Tas jādara skolotājiem pašiem.
Teicāt, ka reklāmu ietekmē esam kļuvuši par kredītņēmēju valsti. Kā PTAC kopumā veicas ar reklāmu uzraudzību?
Bieži nelietojam jēdzienu «reklāma», bet lietojam jēdzienu «komercprakse», kas ir plašāks. Kopumā mums, PTAC, veicas diezgan labi. Var teikt, ka reklāmu jomā uzņēmēji mūs klausa un mūsu aizrādījumus ņem vērā.
Par ko pēdējā laikā visbiežāk patērētāji sūdzas PTAC?
Par komercpraksi un reklāmu patērētāji sūdzas reti, daudz biežāk sūdzas par preču kvalitāti. Apavi sūdzību skaita ziņā vairs nav pirmajā vietā, šobrīd visvairāk sūdzas par mobilo tālruņu un elektropreču kvalitāti. Kopumā apavi, mobilie tālruņi un elektropreces ir tās trīs preču grupas, par kuru kvalitāti jau ilgtermiņā sūdzas visvairāk.
Kas attiecas uz pakalpojumiem, sūdzību ziņā līdere ir tūrisma nozare, respektīvi, sūdzības par aviopakalpojumiem. Aviopakalpojumu nozarei ir ļoti specifisks regulējums, respektīvi, pasažieriem ES mēroga regulā ir noteiktas dažādas tiesības, ko aviopasažieri aktīvi cenšas izmantot. Nenotikuša avioreisa gadījumā pasažieri bieži prasa kompensācijas. Avionozares komersanti reizēm cenšas pamatot, ka reiss atcelts ārkārtas apstākļu dēļ, tāpēc nav jāmaksā kompensācija. Ja avioreiss atcelts, piemēram, streika dēļ, jāskatās, vai lidsabiedrība no tā varēja izvairīties, teiksim, vispārējs streiks varbūt varētu būt uzskatāms par ārkārtas apstākli, no kura aviokompānija izvairīties nevarēja. Tomēr katrs gadījums jāanalizē individuāli.