Valdība šonedēļ sākšot apspriest ar sociālajiem partneriem Straujumas «jaunā vecā» ministru kabineta rīcības plānus (jāpaskaidro, ka tas ir detalizētāks iecerēto darbu izklāsts nekā valdību deklarācijas). Rīcības plānu vērtēšana ir nepateicīga nodarbošanās kaut vai tāpēc, ka tie ir ļoti apjomīgi (simtiem pozīciju) un tad ērtāk ir kritizēt (kaut ko noraidāmu arvien var atrast), nevis komentēt kopējo «masu», kas taču jēdzīga (būšu nepopulārs, apgalvojot, ka speciāli ar kaitniecību valsts pārvalde nenodarbojas).
Līdz ar to atruna pirms turpmākajām piezīmēm ir: rīcības plāns ir adekvāts. Savukārt kritiskās piezīmes saistītas ar to, ka ar vairākiem svarīgiem uzdevumiem valdība, šķiet, izlēmusi nesteigties. Divi piemēri no ļoti atšķirīgām jomām.
Pirmais. Jau gadiem tiek runāts, ka meliorācijas sistēma valstī ir palaista, atvainojos par neveiklu kalambūru, pašplūsmē. Tas ietekmē gan zemju kvalitāti, gan rada applūšanas draudus cilvēkiem utt. Savukārt rīcības plāna projektā lasām, ka Meliorācijas politikas pamatnostādnes (tātad vēl būs nepieciešams precizējošs regulējums) tiks izstrādātas ne agrāk kā līdz ... 2018. gada 30. novembrim. Īsi sakot, tuvākajos piecos gados nekas nemainīsies. Un tas ir mulsinoši, ja ņem vērā, ka meliorācija gluži nav pilnīgi jauna tēma, par kuru nebūtu uzkrāta pieredze.
Otrais. Var saprast, ka jauna publisko iepirkumu likuma izstrāde (starp citu, uzņēmējiem ļoti svarīga tēma) ir sarežģīts jautājums, bet vai tiešām nepieciešams vēl gadu vērtēt (atkārtosim - tikai vērtēt!) to, vai valsts un pašvaldību iepirkumos atļaujama ārzonu firmu piedalīšanās? Ja atmiņa neviļ, jau pirms vairākiem gadiem gan pašas valsts, gan uzņēmēju aprindu pusē izkristalizējās viedoklis, ka šāda piedalīšanās ir nevēlama. Kas tur vēl ko vērtēt?!
Rezumējot: pārāk daudziem uzdevumiem kā izpildes termiņš minēts 2018. gada 31. decembris.
Neviens arī neapstrīd, ka Latvijas ekonomikā maksimāli jāveicina mūsdienīgi virzieni, pat ja tie šodien izklausās pasveši un atdevi nesīs pēc gadiem. Līdz ar to vienīgais aicinājums būtu šajā procesā tradicionāli neiesprūst garu koncepciju rakstīšanā un apspriešanā - bez tām iztikt arī nevar, tomēr rūgtajā jokā par Latviju kā koncepciju lielvalsti ir zināma taisnība. Rīcības plāna projektā redzam gan apņemšanos izstrādāt īpašu bioekonomikas stratēģiju, gan atsevišķi stratēģiju «tautsaimniecības virzībai un oglekļa mazietilpīgu attīstību» un tā tālāk. Atkārtošos: uzstādījums ir ļoti pareizs, tikai nedrīkstētu iestigt birokrātijā.
Visbeidzot - rīcības plāna projekts mudina secināt, ka Eiropas Savienības fondi ir viena ļoti noderīga lieta... Proti, uz kopējā fona ar patīkamu konkrētību izceļas Satiksmes ministrijas sadaļa (izbūvēti vai pārbūvēti 111 tiltu, 3143 kilometri autoceļu utt.). Visticamāk, tas saistīts ne tikai ar ministra Matīsa personību, bet arī to, ka šādi projekti tiek īstenoti ar būtisku fondu naudas klātbūtni un Brisele pirms naudas došanas paģēr noteiktību. Savukārt, ja runa ir par reformām, kas nepārprotami ir nacionālās varas jautājums, arī šis plāns «peld» - piemēram, diemžēl izglītības nozares sadaļā.