Lai pieminētu savu skolotāju Jurģi Skulmi, man jāatceras visi tie trakie braucieni viņa vecajā volgā, kurā vienā no 70. gadu sākuma vasarām saspiedās vismaz 10 azartiskas mākslas zinātnes studentes, lai nokļūtu kādā no Kuldīgas zīmēšanas/gleznošanas prakses vietai tuvām un attālākām Kurzemes baroka baznīcām. Vai pie suitu brašajām sievām uz siena talku. Alsungā, Ugālē, Zlēkās, Nurmuižā, Apriķos, Ēdolē un visur citur Jurģis pazina visas jaukās, dāsniem stāstiem bagātās baznīcas atslēgu glabātājas un nežēloja savu gleznotāja laiku, lai parādītu mums šo brīnumu Latvijas lauku vidū - īstu mākslas klasiku sava amata meistaru spožā, dažbrīd naivā, taču vienmēr uzrunājošā izpildījumā. Un tā mēs iepazinām arī Vidzemi un Latgali. Nebūtu šo braucienu - nebūtu manas personiskās Latvijas sajūtas un mākslas vēstures studijas, kuras tolaik, protams, ierobežoja dzelzs aizkara slēgums pasaules mākslas pieminekļus savām acīm skatīt, būtu daudz formālākas, plakanākas, bez iedvesmas. Ne velti divas manas kursabiedrenes, tagad izcilas savas nozares speciālistes - Rūta Kaminska un Dace Čoldere -, savu darba dzīvi visā pilnībā ir saistījušas ar kultūras pieminekļu aizsardzību - joprojām mūsu valstī sāpīgu jomu.
Nav viss tik aizslēgts
Nu labi, ne katra no mums jaudāja veikt ko no tā tiešā viņa pasniedzēja darba uzdevuma - iemācīt mums mazliet zīmēt un gleznot -, toties nojausmu par to, ko tas nozīmē - būt māksliniekam un pārvaldīt savus izvēlētos izteiksmes līdzekļus -, deva tieši viņš. Un tad varēja sekot kā teorija, tā vēsture. Mākslas dzīvais nervs - kā pirmā un galvenā mēraukla kritiķa, vēsturnieka darbā - nezinu, vai par to Jurģis mums ko teica vai mācīja, bet manī šī atziņa ir ienākusi tieši no pasniedzēja Jurģa Skulmes.
Arī tas, ko nozīmē «meklēt rakstos». Ja Mākslas akadēmijas jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Jurģis Skulme 1961. gadā nebūtu izdomājis izveidot Mākslas akadēmijā tādu kā mākslas vēstures materiālu krātuvi (tagad Informācijas centrs), nekad elpu aizraujošā atklājēja priekā nebūtu turējusi rokās, piemēram, glīti pierakstītu burtnīciņu ar liepājnieka Rūdolfa Priedes atmiņām par Kārli Zāli - tekstu, kas pilnībā mainīja tālaika pieejamajā informatīvajā telpā klejojošos priekšstatus par iespējām traktēt laiku un personību. Līdz ar apjēgu, ka nav jau viss nemaz tik aizslēgts, ir tikai jāmeklē! Protams, mākslas darbs par sevi runā pats. Taču mākslinieka personība ir neatņemama tā sastāvdaļa (lai ko par to teiktu Rolāns Barts). Jurģis Skulme vāca atmiņas par vecmeistariem, vāca visu, kas bija pieejams un varēja tikt iznīcināts, fiksēja fotogrāfijās personāžus, vietas, šo pašu pieminēto un tajos laikos nīdēto baznīcu bojā ejošo godību. Fotografēja pats un aicināja to darīt arī mūs. Kopā ar tēvu Ugu Skulmi 1966. gadā viņš sāka ceļvežu sēriju pa mākslinieku dzīves un darba vietām (Rozentāls, Zaļkalns, Purvītis). Dzīvo saiti ar mūsu mākslas leģendām Jurģis Skulme, pats būdams šāda saite, veidoja ar izmisīgu degsmi, redzot šo laikmetu liecību katastrofālo bojāejas procesu, zudību ne tikai apzinātā ļaundarībā, bet arī vienkāršā nevērībā. Mākslas akadēmijas Informācijas centrā mākslinieku «personisko lietu» mapes, 60. gados sāktas, tagad glabā unikālas liecības - rokrakstus, tekstu uzmetumus, fotogrāfijas, kā arī vispilnīgāko preses informācijas apkopojumu par māksliniekiem.
Neizmērojamas bagātības
Tas, ko Jurģis zināja, uzkrāja savā ilgstošās izpētes pieredzes gaitā, tie materiāli, kas bija viņa rīcībā un tika saglabāti un sistematizēti jau mājās pēc tam, kad viņš bija atgriezies pēc triju gadu soda izciešanas «par iekārtas diskreditēšanu», ko viņam piesprieda 1977. gadā, - tas viss ir neizmērojamas bagātības, no kurām man bija tā laime pasmelties vēl nesen, veidojot lielos albumus par Ģedertu Eliasu un Ugu Skulmi. Ir tik daudz jautājumu, kas rodas arvien un arvien, jo dziļāk ejam savas mākslas vēstures izpētē, meklējot atbildes, un Jurģis Skulme bija pirmā persona, pie kuras pēc tām vērsties. Un noteikti sekoja atbilde vai vismaz kāds pavediens tās virzienā. Viņš arī pats rakstīja daudz, par spīti dažādu laiku publicēšanās iespēju ierobežojumiem. Atmiņas par tēvu Ugu Skulmi un tēva draugu Ģedertu Eliasu bija pēdējās publikācijas, taču manuskriptos tagad jāmeklē turpinājums.
Protams, Jurģis Skulme vispirms bija gleznotājs. Viņu fascinēja plenēra glezniecības iespējas, un arī šajā jomā viņam svarīga bija ne tikai Latvijas ainava kā tāda, bet bieži vien arī tās kultūrvēsturiskā nozīme. Tas ir krāšņs mantojums, kas vēl tiks izvērtēts. Taču jau tagad varu apgalvot, ka tā kaislība uz savas zemes kultūru, savu mākslinieku vērtības apjēgšanu, atklāšanu un pasaulē laišanu, ko esam guvuši mēs, kuriem tas bija lemts kā skaists jaunības piedzīvojums, ir nepārvērtējams Jurģa Skulmes mantojums, un lai tas nebeidz kalpot arī mūsu mākslas zinātnes nākotnei.
Atvadīšanās 3. martā plkst. 12 krematorijas Lielajā zālē. Apbedīšana plkst. 13 Pirmajos Meža kapos.