Potenciālie slepkavas
Pārsteigumā Ieva salecas, nedaudz parauj stūri pa labi. Nedaudz asāka reakcija - un no traģēdijas neizbēgt. Automašīnā atrodas arī divi viņas bērni. Paldies Dievam, sausajam ceļam, labajām riepām un vadītājas stāžam - auto gaitu izdodas izlīdzināt, Ieva tiek cauri ar izbīli, bērni notikušo pat lāgā nepamana.
Ceļu satiksmes noteikumu sastādītāji ir padomājuši, lai šādas situācijas nepieļautu. Ja, piemēram, operatīvie transportlīdzekļi pavada kādu īpaši svarīgu valsts amatpersonu (tautas valodā - eskorts), noteikumi skaidri nosaka: «Pirms pavadāmā transportlīdzekļa (kolonnas) braucošajam operatīvajam transportlīdzeklim jābrauc ar iedegtu mirgojošu zilu un sarkanu bākuguni un ieslēgtu speciālu skaņas signālu.» Tas nozīmē, ka citiem satiksmes dalībniekiem tiek dota iespēja laikus pamanīt «īpašos» braucējus un sagatavoties tam, ka tie ar likumā atļautu ātrumu - ne vairāk kā 20 kilometru virs pieļautā ārpus apdzīvotām vietām un 10 kilometru apdzīvotās vietās - pašausies garām vai pretējā braukšanas virzienā.
«Noteikumos ir rakstīts, ka katrs vadītājs ir tiesīgs paļauties, ka citi satiksmes dalībnieki ievēro satiksmes noteikumus. Ja viņš lido ar 150, tad ir klāt piecas reizes ātrāk, un tas ir neparedzams moments. Protams, ka šādus cilvēkus, kas brauc ar tādu ātrumu, var uzskatīt par potenciāliem slepkavām, jo risks, ka var notikt satiksmes negadījums, pieaug vismaz desmitkārtīgi,» saka Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis Juris Zvirbulis.
23. augusta pievakarē ar Ievas automašīnu gandrīz grāvī iemetušo mersedesu un tam sekojušo Audi nebrauc ne bandīti, ne slepkavas - vismaz no formālā viedokļa ne. Tieši pretēji - automašīnās atrodas cilvēki, kas likumus pieņem, un cilvēki, kam valsts uzticējusi īpašas tiesības un pienākumus šo likumu ievērošanā.
Kungi joņo
Automašīnā Mercedes Benz ar valsts reģistrācijas numuru AA 6622 sēž ļoti svarīga pasažiere - Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība), bet pavadošais Audi Q7 ar reģistrācijas numuru JL 6733, kā rāda Ceļu satiksmes drošības direkcijas dati, ir viens no skandalozajiem, par «valsts noslēpuma» piesegtu cenu iegādātajiem Drošības policijas jaunajiem auto.
Pēc brīža joņotājiem nepaveicas: pēc Iecavas viņi palido garām kādam jau krietni apņēmīgākam un drošākam autobraucējam, kurš nolemj pamēģināt valstiski svarīgo kolonnu panākt, turklāt viņam ir arī līdzbraucējs, kas improvizēto pakaļdzīšanos filmē viedtelefonā. Vairāki videofaili, kas ir Dienas rīcībā, liecina: tikai tad, kad spidometra bultiņa rāda aptuveni 150 kilometru stundā - tātad 50 kilometru virs pat atsevišķos šoseju posmos atļautajiem 100 kilometriem -, sekotāja un S. Āboltiņas auto ātrumi izlīdzinās.
Videoieraksti arī skaidri rāda - nekādu operatīvo auto, kas brauktu pa priekšu un ar ieslēgtiem gaismas un skaņas signāliem brīdinātu citus satiksmes dalībniekus, šajā gadījumā nav. Savukārt mersedesam sekojošajam Audi Q7 ieslēgtas tikai zilās bākugunis, un, iebraucot Bauskā, kad ātrums tiek «nomests» līdz «tikai» 100 km/h, tiek izslēgtas pat tās.
«Brauca vienkārši plānprātīgi, kā uz pasaules galu. Deviņdesmito gadu sākumā krievu bandīti tā brauca. Brutāli visus dzina malā. Vienu nabagu acu priekšā gandrīz sanesa. Kad tuvojās Bauskai, «nometa» līdz simtam, iebrauca iekšā, bet menti, kas turpat ceļa malā stāvēja, šos mierā «nenometa» (un mani arī), pilnīgi izlikās nemanām, kaut gan ātrums tika baisi pārsniegts. Policijas ekipāžas auto numurs arī ir redzams video - JK 7074,» Dienai stāsta Saeimas priekšsēdētājas «kungu brauciena» iemūžinātājs.
Bet jūs pierādiet!
Vēl savdabīgāka par ceļu policistu reakciju - precīzāk, tās neesamību - ir Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces Vinetas Mistres atbilde uz jautājumu, kādu iemeslu dēļ policijas darbinieki nereaģēja uz šo iedzīvotāju un satiksmes dalībnieku drošību apdraudošo noteikumu pārkāpumu.
V. Mistre apgalvo, ka «Valsts policijas darbinieki, kas pārvietojās trafarētajā automašīnā ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074» (patiesībā videoieraksts rāda, ka automašīna stāv ceļa malā), esot novērojuši «transporta līdzekļu kolonnu», kas, «vizuāli novērtējot, atļauto braukšanas ātrumu nepārkāpa». Tāpēc arī, kā izriet no sākotnējā skaidrojuma, nekādas darbības neesot veiktas.
Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces skatījumā, nozīmīgi esot arī tas, ka «kolonna brauca ar ieslēgtām zilām bākugunīm», kaut gan Dienas rīcībā esošais videoieraksts rāda, ka, iebraucot pilsētā, bākugunis ir tikušas izslēgtas. Turklāt satiksmes noteikumi, kurus V. Mistre izliekas «piemirsusi» arī pēc atkārtota jautājuma, skaidri noteic: «Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus.»
Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks, kura vadītās iestādes valdījumā ir Audi Q7 apsardzes automašīna un kura vadītās iestādes darbinieki šo auto ir vadījuši arī 23. augusta pievakarē, uz visiem jautājumiem par fiksētajiem pārkāpumiem atbild īsi - vispirms pamēģiniet kādam pierādīt, ka šādi pārkāpumi vispār ir bijuši. «Drošības policijas rīcībā šobrīd nav objektīvu faktu, kas apstiprinātu apgalvojumu par vēstulē minētā transportlīdzekļa pārvietošanos ar ātrumu 150 km/h ārpus apdzīvotas vietas un 100 km/h - apdzīvotā vietā. Jāatzīmē, ka atļautā braukšanas ātruma pārkāpumu var konstatēt tikai normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un to var izdarīt tikai iestādes, kam likumā ir noteiktas šādas funkcijas. Šī iemesla dēļ apgalvojums par braukšanu ar minēto ātrumu ir spekulatīvs,» skan oficiālā atbilde.
Piesegšanās ar valsts noslēpumu
Vai tiešām spekulatīvs? Dienas rīcībā ir drošas ziņas, ka ceļu policijas ekipāža, kas izlikās nemanot «zemu lidojošo» un citus satiksmes dalībniekus apdraudošo «kolonnu», tās ātrumu ir fiksējusi videoradarā. «Vai Valsts policijas trafarētās automašīnas ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074 ekipāža par šo fiksēto pārkāpumu iesniedza dienesta ziņojumu? Ja ne, kāpēc ne? Ja jā, kam un kad?» - uz šo jautājumu V. Mistre neatbild, taču nenoliedz, ka ieraksts patiešām eksistējis. Tomēr to augstā policijas amatpersona uzrādīt atsakās, aizbildinoties ar valsts noslēpumu.
Taču daudz būtiskāka ir cita augstās policijas amatpersonas nejauša atklāsme, sniedzot atbildes uz sākotnēji ignorētu jautājumu - izrādās, lai kādus satiksmes noteikumu pārkāpumus Latvijā arī neveiktu jebkurš operatīvais transportlīdzeklis un lai cik rupji tas arī neapdraudētu citus braucējus un gājējus, Valsts policijai nemaz nav tiesību to aizturēt citādi, kā vienīgi gadījumos, ja ir aizdomas par šī auto nolaupīšanu, izmantošanu noziedzīga nodarījuma veikšanā vai vadīšanu apreibinošu vielu ietekmē. Šāda kārtība noteikta Valsts policijas noteikumos Nr. 5. «Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā», kurus 2010. gada 22. februārī apstiprinājis toreizējais Valsts policijas priekšnieks, tagad siltā amatā Rīgas ostas policijā iekārtojies Valdis Voins.
Reālajā dzīvē tas nozīmē - ja arī kādam principiālam ceļu policistam ienāktu prātā apstādināt visu dzīvo uz ceļa apdraudošu, atļauto ātrumu kaut dubulti pārkāpjošu operatīvo transportlīdzekli, viņam tas vienkārši ir aizliegts. Līdz ar to 23. augusta pievakarē, «lidojot» no Rīgas pa Bauskas šoseju, gan S. Āboltiņas auto, gan pavadošā Audi vadītājiem ir pilnīgi skaidrs, ka par satiksmes noteikumu ievērošanu viņi var neuztraukties.
Meli melu galā
Jautājums gan paliek - vai Drošības policijas priekšniekam viņa nesodāmības apziņā tiešām ir taisnība un pārkāpums tiešām ir tik nepierādāms? Kā arī - vai tiešām Drošības policijas darbinieki paši uz savu galvu ir vēlējušies «izbraukt ar vējiņu», vai arī tā ir bijusi viņu augstās pasažieres prasība?
Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas preses sekretāre (oficiāli - padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos) Gita Valtenberga apgalvo - viņas priekšniece bijusi nogurusi, automašīnā saldi gulējusi un tāpēc par iespējamiem rupjajiem pārkāpumiem neko neesot varējusi pat nojaust. Taču G. Valtenberga melo - un jau melošanas brīdī, visticamāk, pati labi apzinās, ka šos melus vienkārši var pierādīt. Lieta tā, ka «kolonnas» galamērķis un vēlamais ierašanās laiks ir zināms: Saeimas priekšsēdētāja «lido» uz kopīgo Baltijas valstu parlamentu svinīgo ceremoniju uz Latvijas-Lietuvas robežas (Grenctāle-Saloči), kurā jāpiedalās visu trīs Baltijas valstu parlamentu priekšsēdētājiem un kurai jāsākas plkst. 20.15.
Saskaņā ar OpenStreetMap datiem precīzais attālums no Rīgas centra līdz Lietuvas robežai Grenctālē-Saločos ir 85,6 kilometri. Atliktu precīzi uzzināt «kolonnas» izbraukšanas laiku un vietu, lai vienkārši izrēķinātu, kāds ir minimālais ātrums, ar kādu tai jābrauc, lai laikus nokļūtu galā. Te sākas īstās dīvainības. Lūk, sarunas atreferējums ar S. Āboltiņas preses sekretāri pēc tam, kad tai - un viņas augstajai priekšniecei - ir jau kļuvis skaidrs, kādas var būt «izpļāpāšanās» konsekvences:
- Gribēju noskaidrot, cikos Āboltiņas kundze izbrauca uz Lietuvu un cikos viņai bija jābūt galā?
- To nu gan es nevarēšu pateikt. Es nekontrolēju šoferus.
- Kā to būtu iespējams noskaidrot?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Vai tad jūs neesat Saeimas priekšsēdētājas preses pārstāve?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Bet ir taču kāds, kas to zina.
- Mums katram ir savi darba pienākumi, un šoferu darba kontrole neietilpst manos darba pienākumos. Es jums nekādi nevarēšu palīdzēt.
- Bet brauca jau tomēr Āboltiņas kundze, kurai jūs esat preses pārstāve. Jautājums nav par šoferi, bet par to, cikos Āboltiņas kundze devās uz Saločiem.
- Es jau jums pateicu visu, kas man par šo jautājumu ir sakāms!
Pēc šīs sarunas izrādās, ka ziņas par žurnālistus interesējošo jautājumu ir zibenīgi «novadītas» līdz atbildīgajām amatpersonām un jaunizveidotā Saeimas iekšējās drošības struktūra ir kategoriski noliegusi šādu informāciju izpaust. Vairāki Saeimas kancelejas darbinieki neoficiāli atklāj, ka šādas ziņas viņiem sniegt esot aizliegts. Saeimas Sabiedrisko attiecību biroja vadītāja Lelde Rāfelde veselu nedēļu dažādos veidos izlokās, līdz beidzot paziņo, ka šis esot jautājums par Saeimas priekšsēdētājas apsardzi, kas līdz ar to esot jāuzdod Drošības policijai. Izdzirdējusi jautājumu - kāds sakars jautājumam par S. Āboltiņas izbraukšanas laiku no Rīgas ar apsardzes tēmām, L. Rāfelde apjūk, telefonsarunu pārtrauc un uz turpmākiem zvaniem un elektroniskā pasta vēstulēm vairs neatbild.
Savukārt Drošības policijā, kur iepriekš strādājis Saeimas iekšējās drošības vadītājs Jānis Gulītis, atbilde jau acīmredzami ir saskaņota - «svarīgu valsts amatpersonu apsardzes un drošības pasākumu organizācija ir valsts noslēpuma objekts, līdz ar to nevaram sniegt atbildi uz jūsu jautājumu».
Āboltiņa un Kozlovskis klusē
Valsts noslēpums pēdējos gados ir kļuvis par ērtu aizsegu, aiz kā noslēpt gan apšaubāmus, gan, iespējams, arī noziedzīgus nodarījumus. Tomēr šajā gadījumā no drošiem avotiem Saeimā Dienai tomēr izdodas noskaidrot, ka «kolonna» no Rīgas izbraukusi aptuveni plkst. 19.35. Tas nozīmē - lai nenokavētu svarīgo pasākumu, Saeimas priekšsēdētājas auto ar pavadoņiem 85,6 kilometrus, no kuriem daļa jāizbrauc caur apdzīvotām vietām, bija jānobrauc aptuveni 40-45 minūtēs. Nepieciešamais vidējais ātrums, ieskaitot apdzīvotās vietas, tātad būtu 128,4 kilometri stundā.
To nevarēja nezināt arī Saeimas priekšsēdētāja - taču tieši pēc viņas personiska rīkojuma kolonna «nesās» ar šo slepkavīgo ātrumu. Pati S. Āboltiņa gan atsakās atbildēt uz jautājumu, vai rīkojumu paspēt par katru cenu devusi viņa.
Savukārt ne Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, ne iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Vienotība) tā arī nespēj sniegt atbildi uz jautājumu, kā tad Latvijā Valsts policijas darbiniekiem jārīkojas gadījumos, ja viņi konstatē, ka automašīna, ko viņi uzskata par operatīvo transportlīdzekli, pārkāpj šādam transportlīdzeklim pieļaujamos ātruma pārsniegšanas «griestus» un līdz ar to nopietni apdraud iedzīvotāju dzīvību un drošību.
Neizteiktā atbilde savukārt ir viena - viņiem vienkārši jānoskatās, kā garām «aizlido» automobilis ar bākuguni. Jo brauc kungi - tie, kam likumi un noteikumi nav rakstīti. Izsakoties V. Mistres nedaudz ciniskajiem vārdiem, «ir jāpieņem, ka tas brauc novērst notikumu, kam var būt smagākas sekas, nekā tam, ja operatīvā transportlīdzekļa vadītājs, iespējams, pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu».
* Publikācijas autoru rīcībā ir gan videoieraksti, gan diktofonā ierakstītas un rakstveida liecības par notikušo. Publikācijas autori labprāt tiksies ar S. Āboltiņu un J. Reiniku tiesas zālē, ja kādai no rakstā minētajām personām rastos vēlme nākt klajā ar apgalvojumiem par publiskotu nepatiesu informāciju.