Marija Maļugina iejutusies ātri, un arī rokas daudz ko atcerējās. «Tik atšķirīgi jau nav - garāk zāles bija stikla pudelēs, tagad plastmasas, bet abās jau ir zāles,» viņa pasmaida. Un smaida viņa daudz. Iespējams, to pamanījuši arī pacienti, tāpēc labi vārdi par Mariju iebiruši BKUS notiekošās akcijas Meklējam sirdsmāsiņu balsošanas kastītē. Labas atsauksmes ir arī no viņas kolēģēm. Enerģiska, erudīta, vienmēr atvērta, smaidīga, ar labu humora izjūtu, izpalīdzīga - tāds ir viņu vērtējums. Prieks esot noskatīties, kā Marija saprotas ar bērniem. Kolēģes atminas Marijas pirmo dienu šajā slimnīcā - māsas kopā izstaigājušas nodaļu, pārrunājušas ikdienas darbu, un Marija beigās sacījusi: jā, es to spēšu, es varēšu šeit strādāt! «Tas bija tik patiesi, un viņa ir to pierādījusi savā darbā,» saka kolēģe. Pirms diviem gadiem medicīnas māsa M. Maļugina par ES fonda naudu izmācījās un ieguva arī bērnu aprūpes māsas sertifikātu. Par sirdsmāsiņu akciju viņa saka: «Man ir svarīgi, ka ikdienā cilvēkam paticis ar mani kontaktēties, ka man pasaka paldies, ka pēc tam atpazīst.» Jau vēstīts, akcija notiek no 28. maija līdz 30. septembrim, to rīko Rietumu bankas labdarības fonds ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze un laikraksta Diena atbalstu. Balsot par savu sirdsmāsiņu var BKUS nodaļās vai akcijas mājaslapā www.diena.lv/sirdsmasina.
Stērķelētā cepurē
M. Maļugina izvēlējās kļūt par medmāsu, jo bērnībā kopā ar mammu apmeklējusi kādu dakteri, kurai vēlējās līdzināties. «Biju ievērojusi, cik viņa mīļi runājās, vienmēr bija sakopta, man viņa ļoti patika,» atceras M. Maļugina. Studiju laikā pa vakariem strādājusi Rīgas 1. slimnīcā par sanitāri. Darbs aizrāvis, slimnīcā strādājis daudz jauniešu. «Virsmāsiņa mums bija vīrietis, viņš teica - nāciet arī pēc skolas beigšanas pie mums strādāt,» stāsta M. Maļugina. Pašai jau arī cita vieta nemaz neesot bijusi padomā. Viņa turpinājusi par medicīnas māsu strādāt 10. - ķirurģijas - nodaļā. Pacienti te bija tikai vīrieši.
1. slimnīcā M. Maļugina nostrādājusi piecus gadus. «Tad sanāca, kā sanāca, - piedāvāja dzīvokli, ja es aizeju strādāt uz vīra darbavietu,» viņa saka. Abi ar vīru tobrīd dzīvojuši kopmītnēs un savu dzīvokli ļoti vēlējušies. Tāpēc Marija devās strādāt uz sērkociņu fabriku Komēta. Žēl bija pamest darbu slimnīcā, bet viņa samiernieciski teic - bija jāpieņem tas laiks un tā vide. Sākumā strādājusi fabrikas medpunktā, pēc tam, kā pati saka, ražošanā. «Līmēju uz kastītēm etiķetes.» Kad sērkociņu ražošana aprāvās, bērni mudinājuši viņu atgriezties medicīnā.
Sākumā Marija šaubījusies, vai viņu slimnīcā vispār ņems. Pat pārsiešana tagad ir citāda nekā «viņas laikos», kad nebija plāksteru un ar īpašām līmēm māsas pacientiem uz ādas līmēja marles, tās noņemot, līmes melnās pēdas no miesām varēja nodzēst tikai ar ēteri. Tolaik māsu formas tērpu papildināja stērķelēta cepurīte ar sarkanu krustiņu. «Jūs varat iedomāties - 23 gadus nestrādāt medicīnā un tad atgriezties,» viņa izsaucas. Tomēr nokārtojusi nepieciešamos eksāmenus un devusies pieteikties darbā BKUS. Izvēlējusies Interdisciplināro nodaļu, kurā ārstējas triju prof ilu - endokrinoloģijas, gastroenteroloģijas un ķirurģijas - pacienti, un 2008. gada novembra beigās sākusi strādāt.
Grib ņemt katetru uz mājām
Darbā saspringtākās esot rīta stundas: tad pacienti iestājas nodaļā, viņus izmeklē, veic virkni procedūru. Māsas darbā svarīgākais esot visu uzspēt uzreiz un ļoti ātri. «Zinu, ka galā es tikšu ar visu vienmēr. Turklāt viss ir jāpaveic laikā, momentā un uzreiz. Nevaru teikt - pagaidiet, kamēr es izdarīšu. Tas ir darbs rikšiem,» saka M. Maļugina. Medmāsai arī jāmāk nolīdzināt visus asumus, jāprot nomierināt gan satrauktos vecākus, gan bērnus. Ar pacientu vecākiem viņa nestrīdoties. Viņai reiz mācīts, ka pacientam vienmēr ir taisnība, un to viņa ievērojot. M. Maļuginas pieeja pacientiem ir labestīga - izdodas panākt, lai bērns saprot, ko no viņa grib. Ar mazajiem pacientiem jārunā mazliet citā valodā - tad ir nevis katetrs, bet taurenītis. «Kad ņemam ārā katetru, tad bērnam ir liela interese - parādiet to katetru, kas man bija vēniņā. Tad rādām,» viņa stāsta. Dažreiz bērni gribot katetrus ņemt līdzi uz mājām, taču to gan nevarot sarunāt.
Marija novērojusi - kad mazajiem pacientiem nav līdzās vecāku, viņi gandrīz vienmēr ir ļoti saprotoši un zinoši: «Pabrīdinu - tev rīt ņems analīzītes, tev labi jāizguļas, no rīta nedrīkst ēst, es tevi rīt pamodināšu, tad iesim uz procedūru istabu.» Kad mamma līdzās, reizēm ir niķi. Naktīs strādājot, māsas var nedaudz atslābt, bet gulēt gan nedrīkst nemaz. M. Maļugina atminas gadījumu, kas māsas pamatīgi satraucis, - ap pulksten pusdiviem naktī, kad māsa nākusi mērīt cukura līmeni asinīs četrgadīgam pacientam, viņš bija pazudis - gultiņa tukša. Māsas izmeklējušās, un bērns atradies, paslēpies zem gultas.