Viņasprāt, pēdējos 10 gados gan fizikas, gan citu dabaszinātņu mācīšana Latvijas skolās ir būtiski progresējusi - ir projekti, mācību līdzekļi, arī internets pilns ar kolosālām, stundās izmantojamām idejām. «Skolotājam šodien ir daudz vairāk resursu, nekā var paspēt izmantot. Man ir sajūta, ka es vairāk nepaspēju nekā paspēju,» saka L. Belogrudova un piebilst - lieliski, ka ir tik daudz iespēju, bet no skolotāja tas prasa milzumu laika, lai tās pienācīgi aprobētu pilnvērtīgai izmantošanai stundās.
Viņa pati atklājusi mobilo telefonu burvību. Skolotāja ilgi cīnījusies ar skolēnu urbšanos tajos pat stundās, līdz sākusi izmantot. «Tagad mums fizikā ierasta lieta ir gan WhatsApp čats, gan laboratorijas darbu uzņemšana foto vai video. Tāpat telefonos noder aplikācijas, sensori, ar ko var mērīt skaņu, gaismu, magnētisko lauku. Man liekas, šajā tehnoloģijā ir nākotne. Piemēram, balsošanas pultis ir dārgas, bet telefonu ar līdzīgu aplikāciju var izmantot daudz efektīvāk. Interaktīvie rīki kļūst arvien demokrātiskāki, lētāki. Domāju, ka fizikas mācīšanā ar tiem drīz varēs noklāt lielu daļu vajadzību.»
Skolotāja priecājas, ka skolēnu izglītošanai dabaszinātnēs aktīvi pieslēgušās augstskolas, bet uzskata, ka šī saikne jāveido vēl intensīvāk. Tas izglītību padarītu mūsdienīgāku, ne tik standartizētu. Tāpat uz to virzītu arī ciešāka skolas un darba devēju sadarbība, lai gan aģitēt skolēnus studēt inženierzinātnes pedagoģi mazliet kavē apziņa, ka ne visi šo programmu absolventi atrod darbu specialitātē.
«Man skolā gribētos lielāku akcentu uz praktisko darbošanos. Vācijā skolēniem stundā vispirms dod uzdevumu uzkonstruēt elektroiekārtu, un tad skolēns meklē visu tam nepieciešamo informāciju. Savukārt mēs skolēniem vispirms izskaidrojam visu teoriju un tikai tad ļaujam to lietot praktiski. Tur it kā nav nekā nepareiza, bet sanāk, ka dodam skolēniem zināšanas, vēl pirms viņiem ir radusies motivācija tās apgūt,» L. Belogrudova spriež. Viņasprāt, nav arī pareizi, ka patlaban skolotāju atskaites punkts ir centralizētie eksāmeni, kuru dēļ «mēs kā trakie sekojam programmai un standarts ir dievs, lai gan ne visur tam piekrītu». Tāpat 10.-12. klases izglītība, pēc pedagoģes domām, ir pārāk vispārēja, liekot skolēniem mācīties visu. «Domāju, ka tā var mācīties līdz 9. klasei, bet pēc tam jādalās kaut kādos profilējošos virzienos. Nav visiem jāzina viss, sevišķi mūsdienās, kad informācijas ir tik daudz.»