(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Cilvēki kā pilsētās, tā laukos bija palikuši maz, vairākums bija aizbēguši, un daudzas lauku mājas bija tukšas. Nopostīto lauku labību novāca vācu zaldāti, to sabēra pagasta valdes rīcībā un pavasarī uz atdošanu tiem, kas laukus bija nopostījuši un kam nepietika sēklas. Aizbēgušo māju lauki okupācijas laikā palika atmatā.
Vācieši arī ieveda gaļas un sviesta nodevas, sviests - viena mārciņa nedēļā no slaucamas govs. Tā bija ļoti mērena nodeva salīdzinājumā ar to, ko uzlika komunisti. Mūsu apkārtnē zemnieki dzīvoja samērā labi, ieaudzēja lopus, un daži sakrāja samērā daudz naudas. Veltas pūles, jo tā visa gāja zudumā. Tēvs arī bija sakrājis vairākus tūkstošus.
Latviešu skolas nebija, nebija arī skolotāju, tie visi bija aizbēguši. Visa latviešu inteliģence bija paspējusi aizbēgt uz Krieviju. Man vajadzēja pildīt puiša pienākumus, rudenī ar divām vecām ķēvēm aparu visus laukus. Ziemā vajadzēja pildīt mājas darbus: gādāt malku, kopt lopus un darīt visu citu. Domāju arī par mācīšanos, ziemas vakaros pie ļoti sliktas gaismas - ploškas, tā ir dakts, kura ielikta bundžiņā ar kādas eļļas vai tauku saturu. Petrolejas toreiz nebija. Lasīju dažādas grāmatas un mācījos. Tam gan nekādas nozīmes nebija, jo mācīšanās bija bez sistēmas un skolotāja piepalīdzības.
Tikai 1916. gadā rudenī sāku ņemt stundas matemātikā un vācu valodā Kuldīgā divas reizes nedēļā pie pensionēta skolotāja Gersona. Tēva piekrišanu nācās izcīnīt ar lielu karu, tas notika tā: mans paziņa Klinču Jānis sacīja, ka viņš sarunājis Kuldīgā ņemt pie Gersona matemātikas stundas, prasīju tēvam, lai man arī atļauj. Tēvs bija galīgi tam pretī, sabārāmies un pat salamājāmies. Nosviedu tēvam savas melnās bikses un sacīju: «Še ņem, tas ir viss, ko tu man par darbu esi devis.»
Otrā rītā agri, kad neviens mani nepamanīja, nospēru ķimbuli gaļas un kukuli maizes, bēgļu apliecību krievu valodā iešuvu vestē un paklusām devos ceļā. Biju naktī izlēmis pāriet frontes līniju, nokļūt krievu pusē un brīvprātīgi iestāties krievu armijā. Bija vēls rudens, oktobris, Kuldīgai izgāju cauri un pa Tukuma ceļu devos tālāk.
Uznāca vakars, pārgulēju ceļa malā salmu kaudzē. Bija baigi, visu nakti lija, no rīta devos tālāk. Man bija kājās vecas kurpes, tās sāka izirt. Pa ceļu nevarēja iet, pa to brauca vācu pajūgi, vajadzēja iet tālāk no ceļa, lai tie neredzētu. Pēc pastāvošajiem noteikumiem brīvi varēja pārvietoties tikai sava pagasta robežās un dienas laikā, naktīs izeja bija aizliegta. Strauti un grāvji bija pārplūduši, tiem nevarēja tikt pāri.
Otrā dienā nācu pie atziņas, ka no bēgšanas nekas neiznāks, jāiet mājās un jā-nogaida vasara. Varēja būt pēcpusdiena, galīgi nomocījies, gandrīz basām kājām - tanī dienā visu laiku ļoti lija - izgāju uz lielceļa un tieši pa to pucēju uz mājām. No pretim braucošiem mani neviens neapturēja. Kuldīgā nonācu, kad bija jau tumšs, aizliegts iziet. Devos taisni cauri Kuldīgai uz tilta, kur pat dienā postenis prasīja caurlaidi. Sargs mani neievēroja. Atgriezos mājās ap pusnakti, pārgulēju kūtī.
No rīta tēvs ar māti sētā sarunājās par mani, braukšot uz Kuldīgu pieteikt pazušanu žandarmērijai. Gāju klāt. Tēvs bija varen priecīgs, kad mani ieraudzīja, un piekrita, ka eju divas dienas nedēļā ņemt stundas. Divas dienas braucu uz Kuldīgu pie skolotāja Gersona, katru dienu pa divām stundām. [..] Dzīve pie mums ritēja bez kādām pārmaiņām, līdz Krievijā sākās revolūcija, vācieši ieņēma Rīgu.
Turpinājums 17. oktobra numurā