Manfredam rudenī būs jau 84 gadi, bet norullēt mašīnā tūkstoti kilometru pa Eiropas ceļiem viņam joprojām ir nieks. Manfreda dzimtas saknes ir Vācijā, bet par savu dzimteni viņš uzskata Latviju. To Neperta kungs ir pierādījis ar visu savu dzīvi.
Ar savu sargeņģeli
Pirms kara Manfreds mācījās Rīgas 7. pamatskolā Iļģuciemā. 1939. gadā ģimene repatriējās uz Vāciju, kur arī tika sagaidītas kara beigas. Bēgļu nometnē komisija piedāvāja braukt uz Kanādu, Argentīnu vai Austrāliju. Manfreda vecāki teica - esam no Latvijas! «Mūs iesēdināja vilcienā, un atgriezāmies Rīgā. Vācijā nevarējām iedomāties, ka Latvija vairs nav pirmskara brīvā valsts, bet ir padomju Krievijas republika. Taču atpakaļceļa vairs nebija - tikai uz Sibīriju vai pie sienas. Man bija 13 gadu, es zināju tikai vācu valodu, bet trīs mēnešu laikā, cītīgi zubrījot, iemācījos latviešu valodu.»
Iļģuciems bija Manfreda Neperta bērnības rajons. Pusaudža vecumā Manfreds sapratis, ka viņam ir sargeņģelis. Šī dzīves epizode saistīta ar Raimondu Paulu: «Ar Raimondu Ojāru Paulu, kuru skolā saucām tikai par Ojāru, mācījāmies vienā klasē. Tas notika 1950. gada 13. augustā. Sarunājām ar Ojāru un citiem draugiem ar pasažieru kuģīti Majakovskis braukt uz Mežaparku. Visi bariņā devāmies uz Upju staciju, kas atradās aiz tagadējā Saules akmens. Ieradāmies, bet tur totāls tukšums. Kāds pateica, ka Majakovskis atiet no Komjaunatnes krastmalas. Nu, ko - vairs nevaram pagūt uz atiešanas laiku, un uz Mežaparku aizbraucām ar tramvaju. Mājās atgriezāmies vēlu, sapratām, ka dabūsim pa mizu! Kad tramvajs tuvojās Iļģuciemam, lecam ārā un redzam, ka vecāki mums skrien pretī, raud un priecājas. Tikai tad uzzinājām, ka notikusi gadsimta katastrofa - Majakovskis nogrimis piestātnē, daudz bojāgājušo. Kāds mūsu biedrs izstāstījis vecākiem, ka arī mēs esot devušies uz Majakovski! Un te mēs - dzīvi un veseli! Toreiz bijām pareizā laikā, bet nepareizā vietā. Tas, ka kuģītis neatgāja no Upju stacijas, mums izglāba dzīvību.»
Iesaistās atmodas laikā
Dienesta gadi padomju armijā aizritēja Tatarskā, kas starp Omsku un Novosibirsku. Tur Manfreds no vienkārša ierindnieka uzdienējās līdz auto darbnīcas priekšniekam, saņēma autovadītāja augstākās klases tiesības un mājās atgriezās jau kā īsts auto cilvēks. Manfreda Neperta darba dzīves 25 gadi pagāja Rīgas Taksometru parkā: «Tur sāku strādāt 1955. gadā, toreiz vēl braucu ar Pobedu. Piecpadsmit gadu piedalījos arī vieglo un smago mašīnu auto rallijos, guvu godalgotas vietas.»
Kad sākās atmodas laiks, Manfreds nolēma iestāties Tautas frontē, devās uz Benjamiņu namu, kur atradās Tautas frontes centrs: «Saku - vēlos palīdzēt. Jā, Tautas frontei ļoti nepieciešams transports un šoferi. Taksometru parkā nodibinātā Tautas frontes nodaļa izvēlēja mani par vadītāju, bet par vietnieku - Robertu Mīlbergu. Sākām izvadāt Atmodu uz pārdošanas vietām, uz staciju, lidostu un autoostu. Izplatījām Atmodu arī uz barikādēm.
1988. gadā Manfreds ar sievu Helgu bija Vācijā pie radiem: «Ierēdne paskatījās dokumentus un teica, ka mūsu vācu pases joprojām ir derīgas, tas nozīmē, ka esam Vācijas pavalstnieki. Taču pasākumu ar pavalstniecības atzīšanu Latvijā un vācu pasu atgūšanu atlikām. Vācijas pilsonību atguvu Rīgā 1990. gadā.»
Nesavtīgi palīdzot
Brīvajā Latvijā Manfreds Neperts dibināja saikni starp latviešu, krievu un vācu uzņēmējiem, jo pārzināja trīs valodas un šo cilvēku mentalitāti. Mazā vācu pilsētiņā Delmenhorstā Manfredam ir mazs dzīvoklītis, ir daži radi un daudzi labi paziņas. Latvijas neatkarības gadu sākumā viņi palīdzēja savākt lietas, kas bija nepieciešamas mūsu cilvēkiem. Kravas piekabē Manfreds sāka vest medicīnas iekārtas uz Latvijas slimnīcām, uz Vaivaru rehabilitācijas centru invalīdu aprūpei nepieciešamās lietas, drēbes, gultas veļu. «Joprojām palīdzu Latgales puses cilvēkiem, tur totāla nabadzība. Netālu no Aglonas dzīvo laba, strādīga astoņu bērnu ģimene. Nesen viņiem piešķirts bijušais armijnieku dzīvoklis. Tur bija izplēsts viss, ko vien varēja izplēst, palikušas tikai sienas. Atvedu viņiem no Vācijas mēbeles un visu sadzīvē nepieciešamo, bērniem apģērbu un apavus.»
Par bērniem Manfredam dikti smeldz sirds: «90. gadu sākumā man kļuva zināms, ka Maskavas ielas internātskolā bērniem nav skolas somu, nāk uz skolu ar kulītēm un tašiņām. Devu ziņu savam Vācijas radagabalam, māsīcas vīram Ēriham. Saku - bērniem vajag skolas somas. Ko domā - viņš padeva ziņu cilvēkiem, un es atvedu uz Rīgu ap 80 mugursomām, kas pielādētas ar skolas lietām - kedām, burtnīcām, pildspalvām. Pietika gan internātskolai, gan citiem bērniem.»
Prieks par citu prieku
Manfreds Neperts priecājas: «No 1992. gada esmu pensionārs un jūtos prīmā. Katru rītu saku paldies Dievam par to, ka esmu vesels un joprojām varu darboties. Galvenais, lai vienmēr ir kāds darbiņš darāms, kaut vai kartupeļus vajag notīrīt vai ar mūsu dižo Reksi pastaigāt. Ja ir tukšs laiks, es nejūtos komfortabli. Man sajūta, ka pietrūks laika paveikt visu, ko gribu izdarīt. Man pašam vairs neko nevajag, bet ir prieks sagādāt prieku citiem. Reizi mēnesī braucu uz Vāciju, atgriežos ar piekabi, vedu nepieciešamo Latgales puses ļaudīm. Darbojos dārzā, mājās. Man vairāk patīk organizēt.» Klātesošā Inga smejot piebilst: «Tēva moto dzīvē ir - ja darbu labi organizē, tad pašam nav jāstrādā.»
Manfreds palepojas ar savu roku darbu - dārzā novietoto putnu būri: «Putni pateicīgi. Zīlītes, dzenis, sīļi, strazdi nāk, un es ar binokli vēroju, kā viņi barojas.» Inga papildina: «Paps ir Formula 1 fans, skatās visas pārraides. Viņu interesē politika, pašlaik paps lasa Viktora Suvorova Ledlauzi.»
Manfreds smej: «Inga ir super meita, jo nedzīvojam zem viena jumta. Es uzcēlu «savu republiku» bijušajā saimniecības ēkā, lai mēs nekristu viens otram uz nerviem. Ingai nepatīk debates par politiku, tad viņa mani dzen «mājās»».
Savukārt Inga atklāj tēva mazos knifiņus: «Paps ir uz saldumiem, bet nekad nav dzēris un pīpējis. Tagad no rītiem viņš izdzer čarkiņu konjaka, kā to darīja arī viņa mamma, kas nodzīvoja līdz 90 gadiem. Paps ne par ko nesūdzas, viņš uz visu skatās pozitīvi, bet, ja ir kas slikts, man neko nestāsta. Papu ļoti interesē politika, viņš cītīgi skatās Krievijas televīzijas kanālus, lai zinātu, kas notiek pretējā pusē.»
Iztaujāts par ticības lietām, Manfreds atbild: «Es ticu labiem cilvēkiem un jau 25 gadus daru darbus, domājot, ka Dievam tas ir patīkami.»
Manfreds stāsta par tuvākajiem plāniem: «Vasarā gribu apceļot Latviju, apskatīt Latvijas pilis. Tiesa, tagad man nepieciešams komforts, tie laiki ir garām, kad labi jutos, guļot teltī vai autiņā.»
Neperta kungs ir redzējis zemes un valstis, pagājušajā gadā priecājies par Alpu skaistumu un tulpju ziedēšanu Holandē, bet: «Būdams etnisks vācietis, vislabāk jūtos Latvijā. Te, savā mājā un dārzā, esmu kā paradīzē.»