- Smejies? Nu, smejies, smejies...
- Ko tu, nemaz nesmejos. Izskaidrot gribēju... vai tad tā negadās? Un nevajag visu uztvert burtiski. Varbūt sapnis nozīmē, teiksim... - Esmu šo to lasījis no doktora Freida apcerējumiem, un man ļoti gribas Koļu nomierināt.
- Ko, teiksim?
- Nu... piemēram, bailes, ka saimnieks piekasīsies mūsu padarītajam darbam. Tie ciparu kalpi mēdz būt baigie knīpstangas un knauzeri.
- Bailes? Nemels niekus. Es tūlīt tev kaut ko parādīšu.
Koļa noņem no galvas apdrukāto papīra mici, groza rokās, tad atloka cepuri, līdz to atkal var lasīt kā laikrakstu.
- Tu jau tikai pa gudrām grāmatām, avīzītes nemaz nelasi, - viņš saka.
Kāpēc viņš mani kaitina? Ja tava māte strādātu Tautas bibliotēkā, tu arī no bērna kājas būtu pavests uz lasīšanu. Turklāt dubultīgi, jo blakus vēl ir Volfgangs, kuram no grāmatnīcas ar tukšām rokām nekādi neizdodas iznākt. It kā tur starp plauktiem sirēnas dziedātu: nopērc Mopasānu, nopērc Undseti un Bārdu…
- Pavei, kādiem virsrakstiem pilna lapa. - Koļa uzceļas kājās un pienāk pie trepēm. - «Daladjē apspriede ar bruņoto spēku virspavēlnieku Gamelenu». Domā, viņi tur Francijā par velti apspriežas... Skat, tālāk - «Vācu - padomju sarunas vestas lielā slepenībā». Tātad ir kādi stiķi, ko pasaulei negrib rādīt! Te vēl - «Vācija attīstīs vēl lielāku aktivitāti». Vai ne!? «Londonas biržā krīt vērtspapīru cena». Kāpēc pēkšņi krīt? «Kā somi ārstē savus alkoholiķus»... bitīt, tas nav tas. - Kamēr es valdu smieklus, Nikolajs noliek avīzi uz ķebļa. - Šī ir no aizvakara, iedod savējo, tai jābūt vakardienas.
Negribīgi noņemu cepuri un pasviežu viņam.
- Nevarēs salasīt, ar krītu nosmērēta.
- Varēs. - Koļa ar plaukstu notrauc baltos putekļus un izgludina locījumu vietas. Viņa acis steigšus lec no viena virsraksta pie cita. - «Slovāki prasa atpakaļ Polijai pievienoto apgabalu». Kā tev patīk? Par zemēm sāk plēsties... «Apšaudīšanās starp poļu robežsargiem un vācu kareivjiem». Rau, jau štosē viens otru... ka es tev saku, tik vienkārši tas nebeigsies. - Koļa izklausās tik nobēdājies, ka arī manī ietrīsas minora nots. Rīta mundrā oma vējā, bet meistara skatiens turpina ložņāt pa lapu. - Ha! «Vācijas - PSRS līgums labvēlīgi ietekmēs Baltijas un Skandināvijas valstu drošību. Berlīnē valda pārliecība, ka lūzums, kurš tagad iestāsies attiecībās starp Vāciju un PSRS arī politiski, var tikai pozitīvi ietekmēt minēto valstu drošību…»
- Nu, vai nav pa pirmo!? Būsim kā miera salas starp Krieviju un Vāciju, - iespraucos, kamēr viņš nav paguvis aizlikt priekšā savu pesimismu un aizdomas. - Ļoti prātīgi no viņu puses, un mums arī labums.
- Kā tad, stāsti manim Daugaviņa... fričiem es neticu. Krieviem arī ne. Tu paklausies... - Koļa lasa tālāk. - «Vācu noteicošās aprindās apzīmē par smieklīgu daudzo angļu un franču laikrakstu ziņu, it kā gaidāmais vācu - padomju neuzbrukšanas pakts varētu slēpt sevī draudus Baltijas vai Skandināvijas valstīm.» Tā vācieši saka, tomēr nez vai angļiem un frančiem ir note baidīt mūs un izgudrot to, kā nav.
- Nesaprotu, kā neuzbrukšanas pakts var slēpt draudus. Tak skaidri pateikts - ne-uz-bruk-ša-nas! Angļi ir greizsirdīgi dēļ tā līguma, tamdēļ tā runā.
- Matiņ, tu taču neesi muļķis. - Koļa uzrauj kreiso uzaci vai līdz puspierei. Reizēm viņš sametas tik kvelds, ka nenobrīnīties.
(Turpinājums 20. februāra numurā)