Mamma iebilda, ka labs cilvēks nav nekāds amats, tomēr Volfgangs turējās pie sava un piebilda, ka galva man gaiša, bet prāts vēl nav nobriedis un tāpēc nevajag mani steidzināt. Matīsam viss vēl priekšā. Hm… lai izaug par labu cilvēku. Kā to var dabūt gatavu? Un ja cilvēks jau kopš dzimšanas ir ar nelāgu dabu? Man nepatīk, ka tā… gandrīz kā tādu Sīzifa akmeni būtu uzkrāvis. Tas nenobriedušais prāts arī iedzēla, taču to kaut kā piecietīšu, jo viss pārējais Volfganga teiktais mani veldzē kā dzidra avota ūdentiņš.
Dziļi sirdī piekrītot, ka tiešām nekur nav jāsteidzas un man viss vēl priekšā, jau ar daudz mierīgāku sirdi rullēju krāsainas puķes uz istabu sienām. Ar patiku esmu ielauzījies šajā ķēpainajā, bet skaistumu nesošajā amatā. Iestrādājies, ierausies, ieslīdējis krāsu bundžās, tapešu ruļļos, krīta maisos, mana roka ir saradusi ar pindzeles kātu vairāk nekā Ulmanis ar Virzu. Ja izstudētu par ģeogrāfu vai teologu, vai nervu dakteri - kuri liekas tīrie cildenuma un gudrības iemiesojumi, un pieļauju, kopumā tādi arī ir -, iespējams, es rotātos itin glīšā un cienījamā gaismā. Varbūt pat kādā avīzē vai žurnālītī ieliktu manu ģīmetni un mammai būtu liels lepnums par mani, viņa varētu to rādīt darba biedrenēm un kaimiņienēm vai piespraust pie sienas. Bet kurš var apsolīt, ka arī citur es atradīšu to vienkāršo un tomēr tik sildošo gandarījumu un prieku par padarītu darbu kā tagad par izbalsinātiem griestiem vai nokrāsotu loga rāmi? Diez vai no manis iznāktu tikpat labs zinātņu vīrs kā šobrīd amatnieks. Karājoties pie griestiem vai rāpojot ar pindzeli pa grīdu, jūtos gana apmierināts un laimīgs. Un vai tad, izņemot laimi, dzīvē vēl ir kas, pēc kā tiekties? Pat bērnībā un skolas gados tik lieliski nejutos. Ar karadienestā pavadīto laiku vispār nevar salīdzināt.
Pirms divām vasarām armija ar dzelžainu roku atrāva mani no pindzelēšanas un ielika savā grodajā rāmī. Instruktoru un virsnieku uzbrēcieni, ko viņi paši uzskatīja par lietderīgām komandām, mainīja apziņas stāvokli mērķtiecīgi un efektīvi. Gads kājnieku divīzijā visu uzmanību lika veltīt kāju stāvoklim, iekšu darbībai un Rosa - Enfīlda dūmu pagalei, nevis kaut ko punktierēt ar galvu. Vienīgais, kas daudzmaz gāja pie sirds, bija iešana izlūkos un maskēšanās. Tur bez izdomas un atjautības sveikā netika cauri. Par visu pārējo manā vietā izlēma citi. Un es piemērojos, biju rātns un paklausīgs, bet beigās - kāds militārs neprāts - mani paaugstināja par dižkareivi.
Viņi nemaz nenojauta, ka biju lasījis par Gandiju un sirds dziļumos piekritu viņa miermīlīgajiem principiem. Un nez ko viņi sacītu, ja izdzirdētu gabaliņu no Tolstoja Augšāmcelšanās: «Karadienests samaitā cilvēku, nostādot to apstākļos bez saprātīga un derīga darba un atbrīvojot no vispārīgiem cilvēciskiem pienākumiem, kuru vietā liek šķietamo pulka, mundiera, karoga godu un, no vienas puses, neaprobežotu varu pār citiem cilvēkiem, bet - no otras, - verdzisku padevību par sevi augstākstāvošiem priekšniekiem.» Tomēr neko no sava miermīlīgā arsenāla viņiem priekšā neliku, kam lieki kaitināt. Taču, ja šie armijas kungi zinātu Matīsa Birkena patieso attieksmi pret kara būšanām, zīmotnes uz mana mundiera paliktu godam tīras, bez liekās strīpiņas. Bet lai jau ir, ja viņiem no tā kāds labums. Kad visa šī maršēšana, skriešana, šaušana un citas bezjēdzīgās nodarbes beidzās, novilku kareivja frenci, kādu nedēļu paflederēju savā vaļā, līdz sajutu - velk. Velk atpakaļ pie pindzelēm.
(Turpinājums 6. marta numurā)