Jaci neuzskatu par sevišķi prātīgu, un viņa domu gājiens man nešķiet pārliecinošs, tomēr viņš, kaut skaļi nepateicis, nonāk pie tā paša iznākuma, par kuru man negribas nemaz domāt. Kā negribētos, lai Koļam būtu taisnība. - Bet tad jau krieviem būs brīvas rokas.
- Nebēdā. Ielies krievam šņapstu, neko vairāk viņiem nevajag. Prasti mužiki viņi ir. Ne visai gudri, saproti? Aptīsim ap pirkstu tikpat veikli, kā čigāns zirgus zog.
- Kaut nu būtu tā, kā tu saki. - Mīļā miera dēļ nebilstu, ka, piemēram, Koļa uzskata Krieviju par daudz bīstamāku nekā Vācija.
- Būs, būs, es zinu, ko runāju! Ejam labāk uz tiem kreņķiem ieraut kādu bairīti.
No negaidīti draudzīgā aicinājuma man spēji iesāpas kuņģis. Nu gan, pirmīt nespēju ne iedomāties, ka saruna beigsies ar piedāvājumu iet uz krogu.
- Citlaik ar prieku, bet tagad nevaru, - ielūkojos rokas pulkstenī, - mani gaida mājās.
- Lai pagaida. - Jacis velk mani aiz pleca.
- Nevar, es apsolīju, ka būšu. - Cieši veros kaimiņa brūnajās acīs un meloju bez sirdsapziņas pārmetumiem.
- Nu, skaties.
Noplātu rokas un savelku nožēlas pilnu grimasi. Kopā ar Jaci man nepatīk dzert, iereibis viņš kļūst ķildīgs. Sanāks vēl rokas vicināt, bet man kaušanās riebjas. Atminos, dienestā īpašs šiks bija ielīst virvēm apžogotā kvadrātā un boksēties. Pacensties iešķilt pretiniekam pa ģīmi tā, ka nograb, vai vēl labāk, ja pretinieks nogāžas gar zemi un nevar piecelties vismaz desmit sekundes. Nokauts. Bailes vai uztraukums - kā nu kuram - cīnītāju sejās tika notušēts ar bravūrīgu skatītājiem veltītu smīnu. Boksa mači notika starp pulkiem, bataljoniem, rotām un vadiem. Mūsu rotas virsleitnants Zieds, starp kauslīgiem jūrmalciema zvejniekiem uzaudzis, pirms mačiem uzmundrināja puišus, sacīdams: «Tā ir pasakaina sajūta, kad tu kādam iebrauc pa degunu, ka nožļarkst vien. Ir tā jātrāpa, ka viņam bišķiņ nožļarkst.»
Arī es nebiju izņēmums. Negribēju izskatīties bailīgs vai švaks, pārvarēju nepatiku un līdu starp striķiem. Aizliedzu sev domāt, kā bokss saskan vai drīzāk nesaskan ar tuvākā saudzēšanu. Pašam par brīnumu, panākumi neizpalika. Treneris kaprālis Ankipāns teica, ja kārtīgi strādāšot, no manis varētu iznākt ne tikai rotas, bet arī pulka čempions. Pratu paredzēt pretinieka tēmējumus un veikli izvairījos. Diezgan ātri izkopu savu trumpi - ātrs un spēcīgs aperkots, tad kreisais āķis, un vismaz nokdauns garantēts. Tomēr ar katru nākamo maču manī pieauga nepatika pret boksu. Nekādu gandarījumu par dienesta biedra asiņojošo degunu vai pāršķelto uzaci neizjutu, vien gaidīju, kaut ātrāk noskanētu gongs un muļķīgā cīkstēšanās beigtos. Ar katru uzvarētu maču, likās, zaudēju kādu daļu no sevis. Miesas šķiedras gan brieda pulsēdamas, ar katru dienu tapu vēl izmanīgāks un veiklāks, bet - kas man īpaši derdzās - arī tāds kā cietāks, nejutīgāks, trulāks biju kļuvis. Arvien biežāk galvā uzmācās Poruka Cibiņa domas: «Kāpēc sviest biedram pa galvu, kamēr tas dabūn zilu aci vai kamēr tam tek asinis iz deguna?»
Gribēju jau mest mieru, bet allaž kāds pierunāja vēl tikai vienu reizīti aizstāvēt rotas godu. Vai tad godu tā var aizstāvēt?
(Turpinājums 17. aprīļa numurā)