Nespēdams atteikt, no pulka čempiona dabūju pa pauri tik pārliecinoši, ka, virsleitnanta Zieda vārdiem sakot, nožļarkstēja vien. Viss! Finita la commedia. Lai idiotiskā degunu placināšana - par sportu to nekādi nespēju nosaukt - turpinās bez manis. Īsto vīru cīņas - ēzelim jāsmejas. Pašam gan smiekli nenāca, pēc mača nomocījos ar nelabu dūšu un reiboņiem. «Dzīvībai nav bīstami, bet smadzeņu satricinājums tomēr tev ir,» sacīja ārsts un ielika mani uz divām nedēļām lazaretē. Kādu dienu acu priekšā parādījās neliels taisnstūris visās varavīksnes krāsās, tad sareiba galva, bet vēl pēc mirkļa iekritu tumsā. Kad tiku pie atjēgas, dakteris, notupies pie manis, bažīgi šūpoja galvu. Tādi, kas krīt ģībonī, armijai neder, lēma ārstu komisija. Atzinuši par karadienestam nederīgu un iespieduši rokā apzīmogotu papīru, mani palaida mājās. Par laimi, ticis ārpus kazarmām, gar zemi vairs nekritu. Civilais gaiss tomēr daudz veselīgāks.
*
Baumas par vāciešu repatriāciju uz tēviju, prātus mulsinādamas, klīst apkārt jau labu laiku, līdz pienāk diena, kad neskaidrajā miglā strauji iezīmējas noteiktas kontūras un ziņas, ko pirmīt uzskatīja par bezatbildīgu mēļošanu vai pīlīšu pūšanu, iegūst oficiālu formu un saturu. Daudzi fīrera mudinājumu atgriezties Reihā uztver ar gandarījumu - kā rūpes par tautiešiem, kā palīdzīgas rokas stiepienu sarežģītā vēsturiskā brīdī, kā aicinājumu būt vienotiem Lielvācijas klēpī, nevis palikt izkaisītiem pa plašo pasauli. Protams, ne viens vien šaubās koda lūpas un mokās ar lēmuma pieņemšanu. Ko izvēlēties - dižo tēvzemi, kurā daudzi nekad nav bijuši, vai dzimteni, kurā paaudžu paaudzēs dzīvojuši vairākus simtus gadu?
*
Repatriēšanās iespēja mūsu mājās izraisa kaut ko līdzīgu vieglai panikai. Vispārsteidzošākais, ka mammai pēkšņi ir parādījušās domas un uzskati par starptautisko politiku. Viņa izturas tā, kā, manuprāt, piedienētu Volfgangam, bet patēvs uzvedas kā latvju zemnieks, kuru ar varu grib aizdzīt no viņa iekoptajiem laukiem.
- Es nekur braukt netaisos. - Volfs stāv, abām rokām ieķēries durvju stenderēs. Viņš izskatās komiski.
- Mīļais, lūdzu, padomā ar galvu. Tas nav nekāds brīvdienu ceļojums. Ja tik nopietni sauc atpakaļ, tad tam ir iemesls. Ko mēs zinām, kas mūs šeit vēl sagaida. Ienāks krievi un visus vāciešus apšaus. Ar visām sievām. - Mamma saraisa asaras acu kaktiņos.
- Marija, nerunā tā. Kāpēc lai uzreiz šautu? Par ko?
- Nezinu, bet man bail.
- Vācija ar Krieviju taču noslēdza līgumu... - es mēģinu kaut ko pateikt, pats nezinu, ko.
Mamma ar patēvu uzlūko mani. Mamma ar līdzjūtību, Volfs drusku caur pieri.
- Ko jūs tā blenžat? - Viņu skatieni liek man justies kā idiotam.
- Ak, dēls... - mamma nopūšas.
- Nē, es nemaz negribu par to runāt. Man te ir mājas, darbs. Un visa iedzīve. Tev nebūs grūti atstāt šos ozolus, kurus vēl tavs vectēvs stādījis?
(Noslēgums 24. aprīļa numurā)