«Kas tad jums te notika?» Mamma vēl arvien nenieka nesaprata.
«Es omei pateicu, ka turpināšu draudzēties ar dvīņiem un viņa man to neaizliegs,» Jānis burkšķēja zem deguna, skatīdamies uz saviem kurpju purngaliem.
«Un tad?» mamma mudināja dēlu turpināt.
«Un tad vienkārši sagruva gulta.» Jānis pacēla acis pret omi.
«Tas ir liktenis,» ome vaimanāja.
«Tagad jau nav viduslaiki,» omi mierināja tētis.
«Kādi laiki?» pārprasīja mamma, kura, aplūkojot svečturi, nebija lāgā saklausījusi.
«Laiki, kad raganas uz sārta dedzina!» tētis caur zobiem novilka. Ome skaļi ieraudājās.
«Mūsu dzimtā arī ir bijusi kāda ragana?» Jānim aiz sajūsmas aizrāvās elpa.
«Muļķa bērns, ko tu runā! Kāda ragana!» Ome noslaucīja acis. «Tāds pats muļķa bērns kā tu - pati sevi nelaimē iegrūda un gandrīz visu ģimeni pazudināja!»
«Par ko jūs runājat?» - «Ome, stāsti!» viens caur otru omi mudināja Jānis un viņa mamma.
«Patiesi, ir pienācis laiks izstāstīt ilgi glabātus noslēpumus,» pievienojās arī tētis.
«Labi. Atnesiet man kaut ko mīkstāku palikt zem kājas!» Ome dziļi nopūtās.
Drīz vien Jānis bija klāt ar vairākiem spilveniem. Viņi tos saudzīgi palika omei zem kājas un aiz muguras. Tā, spilvenos iesēdināta un apčubināta, ome bija gatava stāstam. Viņā raudzījās divi bezgala ieinteresēti un viens visu zinošs acu pāris.
«Jūs zināt, mēs esam cēlušies no bodniekiem. No strādīgas, pārtikušas un visādā citādā ziņā kārtīgas dzimtas.»
«Jā, jā, to es neskaitāmas reizes jau esmu dzirdējusi, ka jūs neesat ne zemnieki, ne kalpotāji,» Jāņa mamma nepacietīgi pārtrauca. «Drīzāk par tiem noslēpumiem!»
«Tad, lūk, bija vairāki bērni. Visādā ziņā jauki un strādīgi, katrs ar savu dzīvi un likteni. Taču vienas meitas dzīves ceļš izrādījās īss un traģisks.»
Ome pielika palaga stūri pie acīm, lai noslaucītu asaras. Istabā valdīja saspringts klusums, visi gaidīja stāsta turpinājumu, bet ome klusēja, kā nevarēdama saņemties. Tētim nācās vairākkārt mudināt viņu turpināt stāstījumu.
«Jaunākā meita bijusi meitene kā meitene - vidēji gudra, vidēji glīta, vidēji čakla un izdarīga. Vecāki nav pārāk raizējušies par viņas nākotni, ne arī kaluši kādus nākotnes plānus saistībā ar viņu. Līdz kādā jaukā dienā, ejot savās gaitās, viņa ceļa malā satikusi melnā tērptu, kā lielās sāpēs sagumušu vīru. Tam neesot bijis redzams nekāds ievainojums, ne arī kādas ārējas slimības pazīmes. Viņš paņēmis meitenes roku un lūdzis palīdzēt. Jaunā meitene, līdzcietīga un lāga dvēsele būdama, to arī apsolījusi un vēlējusies steigties meklēt kādu glābēju vai ārstu, kamēr dīvainais svešinieks, vēl arvien turēdams viņas roku, jautājis, vai viņa vēlas, ka viņš tai novēl visu, kas viņam pieder. Meitene teikusi, ka viņu glābs neatkarīgi no atlīdzības, jo jūtot svešā vīra sāpes un izmisumu. Svešinieks vēlreiz atkārtojis, ka viņa to glābs, ja paņems visu, kas viņam pieder. Vēl arvien viņš stingri turējis meitenes roku, neļaudams skriet pēc glābiņa. Tā viņus atrada garām braucoši zemnieki. Vīrieti neizdevās glābt, viņš nomira.»
«Tālāk, kas notika tālāk?» omi skubināja mamma.
«Meitene uzvedās dīvaini. No sākuma visiem šķita, ka tās ir pārbīļa, pārdzīvojuma sekas. Vecāki dzirdīja viņu ar cukurūdeni, cerot, ka pārbīlis pāries. Pāris dienu pavadījusi klusumā istabā ar aizvilktiem aizkariem, jaunākā meita paziņoja, ka tagad viņa zinot, kas ir tas viss, ko svešinieks esot viņai atstājis. Pārcēlusies uz mazu mājiņu pilsētas nomalē, viņa sāka pieņemt un dziedināt ļaudis. Ārstēja ļaudis un pareģoja nākotni. Tā tas turpinājās līdz kādai lietainai vasarai, kad labība neizauga un kartupeļi sapuva uz lauka. Ļaudis meklēja kādu, ko vainot savās nelaimēs, un atrada jauno zintnieci. Uz moku rata jaunā meitene ātri vien atzinās visos grēkos, ko viņai piedēvēja. Tam sekoja sods - sadedzināšana uz sārta. Svečturis ir vienīgais tā laika notikumu liecinieks. Viss, kas palicis pāri no kādas īsas, nelaimīgas dzīves.»
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās