Es tomēr domāju, ka Vienotība ļoti nopietni gatavojas. Šis ir īsais cikls (nākamās Saeimas vēlēšanas ir pēc gada un dažiem mēnešiem pēc pašvaldību vēlēšanām), un valdošā partija nevar atļauties uzrādīt pašvaldību vēlēšanās sliktu rezultātu. Protams, tad ir jautājums, ko saprotam ar labu rezultātu. Jāņem vērā, ka Ušakovs ir uzstādījis savai partijai ļoti augstu latiņu, un tas zināmā mērā Vienotībai ir izdevīgi. Proti, Vienotībai jau nevajag iegūt vairākumu - pietiks ar to, ka spēku samērs ļaus nomainīt mēru. Un tad to var pasludināt par uzvaru.
Mazliet precizējiet domu par Ušakova augsto latiņu...
Iegūt 31 vietu Rīgas domē līdz šim nevienam nav izdevies. Kāpēc tāda latiņa ir uzstādīta? Nu, paši Saskaņas centra politiķi saka, ka viņiem nekas cits neatliek, jo viņiem nav dialoga partnera starp t. s. latviešu partijām. Pēc referenduma par otro valsts valodu...
Tātad Vienotībai, lai sasniegtu savu mērķi, ir jāiegūst tikpat daudz vietu, cik tā - tolaik kā Jaunais laiks un Pilsoniskā savienība atsevišķi - ieguva Rīgā iepriekšējās vēlēšanās. Un tad svarīgi, lai veiksmīgāk nekā iepriekšējā reizē nostartē Nacionālā apvienība. Respektīvi, šobrīd objektīvi grūti tā spriest, bet, ja iepriekšējās vēlēšanās nacionāļi nebūtu cietuši tādu neveiksmi, arī pašreizējais varas sadalījums domē varētu izskatīties citādi.
Vai šo t. s. latviešu partiju spēju pēc vēlēšanām izveidot koalīciju Rīgā neietekmēs ķīviņi valdības koalīcijā? «Jūs tur toreiz valdībā/parlamentā izdarījāt tā, attiecīgi mēs tagad...»
Nē, Rīga finansiāli ir tik interesanta, ka šīm pretrunām ļaudis mierīgi tiks pāri... Cita lieta, ka Rīgas un valsts intereses nereti nonāk objektīvās pretrunās, un tā tas būs arī gadījumā, ja Rīgu vadītu Vienotībai lojāli cilvēki. Bet līdz tam visam vēl ir jātiek... Šobrīd mēs redzam, ka Vienotībai īsti nav kandidāta, ko likt Ušakovam pretī, un man šķiet, ka tiks izmantots Dombrovska resurss. Premjers objektīvi ir cita svaru kategorija un var ļoti palīdzēt mēra kandidātam, ja vien tas nav izteikti pretrunīgu reakciju izraisoša persona.
Vienotībai priekšā ir arī partijas vadības vēlēšanas. Ko domājat par bieži dzirdamajām runām, ka pašreizējās elites (Āboltiņa, Zaķis u. c.) pozīcijas varētu sašķobīties?
Jāsāk ar to, ka pats veids, kā par šo tēmu tiek diskutēts, liecina, ka mērķis saplūdināt Jauno laiku un Pilsonisko savienību ir sasniegts ļoti nosacīti - mēs redzam, ka domstarpību tektoniskās līnijas iezīmējas atkal starp JL un PS grupām. Kādēļ tā noticis? Protams, personīgās ambīcijas, bet arī objektīvi atšķirīga politiskā pieredze. PS ir jaunāks spēks, attiecīgi neuzticīgāk izturas pret reālpolitiku utt.
Vai tas nozīmē elites nomaiņu Vienotībā? Domāju, ka nē - partija, kas ir pie varas, ļoti reti maina savu iekšējo eliti. Ir nepieciešama sakāve, kas nozīmētu, ka kādam jāuzņemas par to atbildība, ka var veidoties jauns alternatīvs piedāvājums.
Ir viedoklis, ka bez Dombrovska Vienotība nav nekas.
Pilnīgi piekrītu. Kādi tad ir reitingi citiem Vienotības t. s. līderiem? Labi, Pabrikam ir puslīdz labs novērtējums - tāpēc, ka sabiedrība uzticas armijai kā institūcijai. Līdz ar to es uzskatu, ka pašreizējā izskatā Vienotība līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām nenodzīvos. Redzat, ir, tā teikt, brīvie radikāļi Reformu partijā. Ir skaidrs, ka pašai partijai nekas labs nav gaidāms, un lēmums startēt atsevišķi pašvaldību vēlēšanās Rīgā šo procesu tikai paātrinās. Tajā pašā laikā ir RP ministru komanda, kas strādā gana veiksmīgi, un tādi cilvēki, kuri grib un spēj nodarboties ar politiku, ir arī pašā RP - tas (svaigu asiņu ieplūdināšana), šķiet, ir vienīgais labums no Zatlera lēmuma par Saeimas atlaišanu. No otras puses, ir cilvēki Vienotībā, kuri grib un var, bet kuriem partijas elite laiku pa laikam lūdz pastāvēt pie ratiem. Ja ņemam šīs divas grupas, iegūstam gluži labu platformu, uz kuras kaut ko jaunu radīt.
Ja atceras Visu Latvijai! degsmi, tagad izskatās, ka nacionāļi pēdējā laikā ir noguruši.
Nacionāļi atgriezās lielajā politikā, pateicoties Raivim Dzintaram. Viņš ir izstudējis, kas ir mūsdienīgs, eiropeisks nacionālisms, spējis to formulēt utt. Jauki, bet ko mēs redzam parlamentā? Kaut kādu ļoti dīvainu diskusiju par abortiem. Tā ir pārāk nopietna tēma, lai par to vēlētājiem pirms vēlēšanām neko neteiktu, bet tad pēkšņi: nu, parunājam par abortiem! Plus vēl virkne «pasažieru», kuru intelekta līmenis ir... Īsi sakot, NA vēlētājiem var rasties jautājums: ko tad mēs, balsojot par Raivi Dzintaru, esam tur ievēlējuši? Ir skaidrs, ka tādas tēmas kā aborti mobilizē ar reliģiju saistītās grupas, kuras pēc Pirmās partijas izjukšanas ir bez politiskās platformas. Un dažiem cilvēkiem NA var rasties kārdinājums šīs grupas uzrunāt. Bet tad juceklis būs vēl lielāks, kas apvienībai par labu nenāks. NA riskē, ka modernā nacionālisma tēmu viņiem kāds cits politiskais spēks - kaut vai tā pati Vienotība - atņems.
Mazliet dīvaini izskatās arī Saskaņas centrs (SC). It kā Latvijas populārākā partija, tomēr mēs dzirdam un redzam tikai Ušakovu. Un kā tad SC frakcija parlamentā?
Daļēji iemesls ir vājš potenciāls, tomēr, manuprāt, noteicošais ir tas, ka daudzi no cilvēkiem, kuri iesaistījās politikā uz SC bāzes, rēķinājās, ka SC - labi, nebūs valdošā partija, tomēr būs koalīcijas partneris. Savukārt pēc valodas referenduma SC ir nonācis tādā kā PCTVL situācijā, izolācijā, un šie cilvēki jūtas slikti.
Tātad, lai gan SC norobežojās no Lindermana & Co aktivitātēm pilsonības jautājumā, valodas referendums nav piedots?
Piedošana un uzticēšanās ir divas dažādas lietas. Vēlētājs, kuram šie jautājumi ir būtiski, patiešām var vairs nedusmoties uz SC, bet viņš domās: kāda garantija, ka viņi atkal kaut ko tādu neizspēlē?
Tomēr sliktā nozīmē fascinē mūsu politiski aktīvo ļaužu gatavība taisīt arvien jaunas partijas.
Iespējams, ka tas saistīts ar mūsu pārejas laiku, bet ir redzams, ka partijas Latvijā ļoti ātri apaug ar «mantojumu». Iedomāsimies, ka kāda partija piedāvā Ingunai Sudrabai kļūt par līderi, brīvas rokas. Labi, bet kam viņai tā skaidrošanās par šīs partijas pagātni? Mūsu partijas ir mazskaitlīgas. Ja Vienotībā būtu, teiksim, 20 tūkstoši biedru, tad šis skaits jau ir vērtība. Bet tā - daži tūkstoši... Turklāt šis process redzams visā Eiropā. Masu partiju vietā nāk interešu grupu partijas, kas izvirza kādus konkrētus mērķus, un, kad tie ir sasniegti (vai nav sasniegti), pārgrupējas jaunā veidolā.