Jautāsit - bet kāds tam sakars ar Merilu Strīpu, šķiet, pasaulē populārāko un cienītāko amerikāņu kinozvaigzni, kuru vērtējam nopietnās aktiermākslas kategorijās, aktrisi leģendu, aktrisi nacionālo dārgumu un nu jau arī aktrisi rekordisti (visvairāk - 17 - reižu nominēta Oskaram)? Vistiešākais.
Pateicoties Koslika kunga labvēlībai pret krievu žurnālistiem, Merilai Strīpai, kura taisnā ceļā no Londonas (tur viņai pasniedza BAFTA jeb Britu kinoakadēmijas balvu kā labākajai aktrisei - par britu premjerministres Mārgaretas Tečeres lomu visai viduvējā Filidas Loidas filmā Dzelzs lēdija) 14. februārī, Valentīna dienā, ieradās Berlīnē, lai savukārt saņemtu Berlināles Goda Zelta lāci par «mūža ieguldījumu kinematogrāfā». Preses konferencē Kosliks pasniedza Strīpai baltu ziedu pušķi un sabučoja uz vaigiem («ak, paldies, Dīter, vīrs mani taču Valentīndienā neapsveica», koķeti nopūtās Merila, kura jau ceturto reizi piedalās Berlīnes kinofestivālā), bet vienīgajam cilvēkam - kritiķim no Krievijas! - tika lielais gods tuvoties Merilai un pasniegt dāvanu - personalizētu matrjošku - koši apgleznotās koka bābiņas, uz kurām Strīpa pazina sevi: «O, reku, te es pati, te - kā Margarēta, te - no Sātans Pradas brunčos…» aizkustināti jokoja aktrise, un tagad šīs Berlīnes fotogrāfijas ar matrjošku Merilu aplidojušas itin visus pasaules masu medijus, sākot ar Reuters un CNN ziņām, beidzot ar (pseido)intelektuālā dzīvesstila žurnāla Vanity Fair oficiālā kinoblogotāja ierakstu. Bet, pateicoties Koslika kungam un sagadīšanās pēc arī man, pietuvinātam «russian friend» - kinokritiķim Romānam -, arī jums nu ir iespēja lasīt daļu nepubliskotas sarunas ar Strīpu, kas noritēja Berlināles aizkulisēs, pārdesmit minūtēs pa ceļam no pārpildītās preses telpas uz klasisko luksusa viesnīcu Adlon Kempinski Berlin.
Sarunā ar žurnālistiem teicāt, ka šī septiņpadsmitā nominācija Oskaram - tas jums ir drīzāk apgrūtinājums. Vai tiešām?
Jā, visi par to prasa. Un es jūtos kā zirgs, kam nākas piedalīties sporta sacensībā, kurā itin nemaz nekāroju būt. Es zinu, cik daudzas aktrises ir pelnījušas šo balvu. Es zinu, kā visi alkst redzēt - man izdosies saņemt trešo Oskaru pēc visām tām septiņpadsmit nominācijām, vai arī Akadēmijas biedri būs tik drosmīgi, ka statueti atdos kādai citai. Ziniet, tas nav godīgi. Ir vismaz simtu astoņdesmit aktrišu, kuras ir lieliskas un kuras man patīk, bet tiklīdz es publiski sākšu saukt konkrētus vārdus, es aizvainošu tās, kuras nenosaucu. Tas mīts, ka, lūk, Holivudas zelta laikmetā gan bija augsts aktierspēles līmenis, manuprāt, ir tikai mīts. Aktieru līmenis mūsdienās ir daudz augstāks. Aktieri ķeras pie tik riskantām, izaicinošām, ļoti pretrunīgām, bieži vien morāli šokējošām lomām, par kādām zelta Holivuda pat iedomāties nevarēja - nu to jūs arī te, Berlīnes konkursā, taču redzat. Aktieri ir drosmīgāki, viņi vieglāk un bez psiholoģiska diskomforta pārvar robežas starp drāmu, komēdiju, pat farsu. Bet ar leģendām cīnīties ir bezjēdzīgi - lai cilvēki domā, ka Katrīna Hepberna bija «labāka» par Betu Deivisu. Es mīlu viņas abas. Piemēram, mana partnere Dzelzs lēdijā Olīvija Helmane - viņa brīnišķīgi nospēlēja savu lomu šausmu filmā Tiranozaurs (smejas). Es nejokoju. Viņa Londonā mani vienvakar paņēma aiz rokas un aizveda uz kinoteātri, kur bija pilns ar tīņiem, es sen nebiju jutusies tik jautri. Pēc septiņu stundu grimēšanās, lai kļūtu līdzīga britu premjerministrei, sešām filmēšanas stundām atjēgties kinozālē Tiranozaura seansā - kaifs! Pēc nogurdinošās filmēšanās es parasti viesnīcas bārā pasūtīju dubulto džinu ar toniku, bet tovakar man atslābināties vairāk nevajadzēja.
Jūs minējāt, ka filmējoties jau ilgi strādājat ar vienu un to pašu grima mākslinieku. Kas viņš ir?
O, Rojs ir brīnums! Redziet, šī ir viena zvaigznes privilēģija - es tiešām varu atļauties algot savu grimētāju. Ar Roju Hellandu sadarbojos kopš Sofijas izvēles laikiem, tātad gandrīz četrdesmit gadu. Viņš ir mans stilists, izgudro manām filmu varonēm arī frizūras, ne tikai grimu. Domāju, katra sieviete būtu laimīga, ja viņa savai sejai visu mūžu ļautu pieskarties tikai vienam cilvēkam. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi, man nepatīk, ka kāds familiāri lien manā privātajā, intīmajā teritorijā, un seja aktierim ir šāda teritorija. Pietiek jau ar to, ka darba dēļ nākas samierināties ar faktu, ka tavas un tavu lomu bildes tiražē miljardos eksemplāru (pauze), Rojam ir ļoti maigs, bet precīzs pieskāriens, tas mani nomierina, es ne par ko nedomāju, varu atpūsties un domāt tikai par lomu, es aizmirstu savu seju, līdz Rojs pasaka: «It's done (gatavs).»
Jums lomās, tas ir, svešos cilvēkos, vispār ir grūti iedzīvoties?
Nē. Jo es nekad nespēlēju kādu citu. Man šķiet, ka es vienmēr spēlēju vienu un to pašu cilvēku - pati sevi. Cenšos savā personāžā saskatīt līdzību ar sevi, kaut ko radniecīgu. Arī Tečerē es ieraudzīju savas rakstura īpašības. Ziniet, tas ir interesanti… Kā jauna Ņujorkas liberāle, kura apgrozās artistiskā, tādā vaļīgā vidē, es Tečeri savā jaunībā ciest nevarēju, vēl trakāk - es viņu ienīdu. Nevarēju saprast, kā šī angļu lēdija spēj draudzēties ar tādu konservatīvu briesmoni kā Reigans. Un tikai tagad, kad man pašai pāri sešdesmit, es, gatavojoties lomai, uzzinu tik daudz jauna, aizraujoša par šo savu «naidīguma objektu» - viņa bija drosmīga eksperimentētāja, kad studēja ķīmiju, Londonā piedalījās demonstrācijās, lai atļautu abortus, bija apkārtējās vides aktīviste. Būdama jau Lielbritānijas premjerministre, neļāva sagraut vienu no svarīgākajām sociālajām programmām - vispārējās medicīniskās apdrošināšanas sistēmu, par kuru viņu šausmīgi kritizēja Amerikas konservatīvie. Ironija ir tā, ka Obama tagad cīnās par to pašu, ko kā mūris aizstāvēja Tečere, - lai valsts neatdotu rūpes par cilvēku veselību tikai privātajai medicīnai. Tečere izrādījās dzīva, pretrunīga figūra. Protams, Tečere nekad nepiekristu, ja viņu kāds mēģinātu nosaukt par feministi, taču es, pārlūkojot visu viņas sabiedrisko darbību kopumā, uzdrošināšos teikt, ka Mārgareta bija feministe. Viņa bija pirmā, kas sievietēm atvēra durvis lielajā politikā un biznesā. Ar savu personīgo piemēru, kuru mēs, protams, varam kritizēt. Bet, atgriežoties pie lomām, man ārkārtīgi svarīgs ir partneris, tāds kā Džims (Broudbends - angļu aktieris, kas filmā tēlo Tečeres vīra lomu - N.N.). Jūtīgs, humora pilns, meistars. Tādēļ laikam jau visgrūtāk klājas tiem, kas tagad spēlē ar tukšu gaisu - ar zaļajiem ekrāniem. Man vēl nav nācies piedalīties filmā, kur tavs partneris ir kompjūters. Domāju, es arī nepiekristu, esmu pārāk konservatīva - kā Tečere (smejas).
Tomēr filmu Dzelzs lēdija Lielbritānijā stipri kritizēja…
Jā, pašreizējais premjers uzskata, ka nav ētiski filmā attēlot reāla, vēl dzīva cilvēka pašreizējās ciešanas, jo vairāk tāpēc, ka tas ir sabiedrībā pazīstams cilvēks (86 gadus vecā Mārgareta Tečere slimo ar vecuma plānprātību un publiski jau gadu neiziet sabiedrībā - šāda ir oficiālā diagnoze - N.N.). Lords Tebits bija sašutis, ka Tečere nekad nav atļāvusies būt histēriska, kā mēs to rādām filmā, premjerministres biogrāfs Čārlzs Mūrs uzskata, ka filma neesot labsirdīga. Taču filmas režisorei bija ļoti svarīgi parādīt diža cilvēka divas hipostāzes: kā varenu, ietekmīgu politiķi, vienu no pasaules līderiem un šo pašu cilvēku vēlā dzīves rudenī - ar dziestošu saprātu, sievieti, kas pamazām zaudē savu leģendāro pagātni, jo zaudē atmiņu. Un, piedodiet, mūsu filmas tomēr dziļi cieņpilno attieksmi pret Tečeri ij tuvu nevar salīdzināt ar to naida, nicinājuma, sašutuma un neiecietības lavīnu, pat nāves draudiem, kas gāzās pār viņu visas politiskās karjeras laikā. Domāju, britu politiķi, maigi sakot, liekuļo, uzmezdamies tagad «nabaga Mārdžijai» par humānajiem labvēļiem.
Un kā jūs pati tiekat galā ar savu karjeru?
Viss ir ļoti vienkārši. Man ir ģimene, vīrs, četri bērni (dēls un trīs meitas, Strīpas vīrs kopš 1978. gada ir tēlnieks Dons Gammers - N.N.), tātad - tuvi cilvēki, par kuriem rūpēties un kuri rūpējas par mani. Man, protams, laimējies, jo ļoti daudziem aktieriem dzīve ir vientulības pilna. Turklāt es gada lielāko daļu esmu bezdarbnieces statusā - tas ir tāds īpašs Amerikas sociālās likumdošanas punkts, jo, raugi, es neesmu regulāri nodarbinātā. Un kā bezdarbniecei man ir ļoti daudz brīva laika, jo tas, ka es savā mājā strādāju pie lomām, neskaitās darbs (smejas). Tagad, piemēram, es mācos lomas tekstu, rudenī jāsākas Osedžas zemes filmēšanai - tas būs Amerikā populāra dramaturga Treisija Letsa lugas ekranizējums. Man ir ģimenes kakla - Violetas Vestonas - loma, tāda krampīga loma ar ļoti daudz teksta, šajā lielajā ģimenē visi vienmēr strīdas. Mūsu ģimene ir daudz vieglprātīgāka, mēs ļoti ātri visu aizmirstam un piedodam cits citam. Domāju, tas arī ļauj saglabāt attiecības svaigas.