Tās bija februāra beigas, kad Latvijas Bankas prezidents nāca klajā ar mudinājumu politiķiem būt piesardzīgākiem, raugoties nākotnē, - aprēķini vēstīja, ka Latvijas tautsaimniecības pieauguma tempi samazinās, krīt ekonomiskā aktivitāte un patēriņš. Savukārt pirms pāris nedēļām finanšu ministrs atzina, ka šogad nepildās nodokļu iekasēšana trīs galvenajās budžeta pozīcijās: attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli, iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām. Vēl pa vidu bija arī ziņas, ka neparasti ātri šogad izdalīti neparedzētiem gadījumiem rezervētās naudas krājumi.
To zinot, panikā, protams, nebūtu jākrīt, jācer, ka sliktajiem rādītājiem ir īslaicīgs raksturs. Taču bezrūpīgai dzīvei arī ļauties nevajadzētu cerībā, ka viss nokārtosies pats no sevis. Tā nenotiek. Šādā brīdī jo cītīgāk nekā citkārt jāizsver, kuri izdevumi tiešām neizbēgami un uz kuru rēķina varbūt varētu ietaupīt. Jāturpina būt optimistiem, bet īpaši piesardzīgiem.
Vai tā ir? Neizskatās. No tā, cik daudz joprojām dzird papildu naudas prasījumus, varētu domāt, ka valsts ir viena liela daudzdzīvokļu māja, kurā katra dzīvokļa īpašniekam rūp tikai tas, kas attiecas uz viņa paša ērtībām, nevis kopējais ēkas stāvoklis. Tā kā visiem papildu naudas nepietiek, tās prasītāji diemžēl atļaujas izmantot arī tādas metodes kā ultimāts un publiska šantāža.
Kā nupat, piesakot papildu izmaksas krieviski raidošam TV kanālam, to sociālajos tīklos atļāvies NEPLP vadītājs: «Politiķu atbildība ir lemt, lai amerikāņiem, vāciešiem, britiem nav jālej asinis tāpēc, ka latviešiem pietrūka 3 miljonu.» Vai tiešām tik viennozīmīgi var teikt, ka viens televīzijas kanāls (kuram vēl jāiekaro attiecīgā auditorija) ir brīnumlīdzeklis pret konfliktsituācijām Latvijas pierobežā? Ja tā - kādā ziemas miegā NEPLP līdz šim gulējusi, ja ar šādu iniciatīvu nāk klajā tikai tagad?
Diskusijas par šo tēmu bija jau pirms gada, tolaik par naudas avotu tika saukts nevis nacionālais budžets, bet ES kopējie līdzekļi. Un galu galā - varbūt vispirms būtu jānoskaidro, cik liela daļa latviešu skatās krievu televīzijas, un jāizvirza mērķis pārvilināt (ar kvalitatīvas programmas piedāvājumu) tos atpakaļ, tad domāt par papildu kanālu tai nelielajai daļai, kas latviski vispār nerunā?
Līdzīgi arī citās jomās. Ir labi, ka nozaru pārstāvjiem, politiķiem ir savs skatījums, kā risināt problēmas, taču šis nav laiks eksperimentiem un paštaisnuma izpausmēm. Prātīgāk jārīkojas ar to, kas ir, nevis jābūvē sazin kādas sapņu pilis, pēc tam visiem mēģinot iestāstīt, ka bez tām neizdzīvot.