Faktiski jebkuras informācijas pasniegšanas formai (vismaz mūsdienās, par senākiem laikiem nemāku spriest) neizbēgami piemīt būtisks trūkums. Vienkāršošana. Lai gan ikdienā vairums no mums piekrīt notikuma, problēmas aplūkošanas modelim «no vienas puses - no otras puses», tad, kad nonākam pie t. s. karstajām tēmām, šis modelis bieži tiek piemirsts. Daži piemēri no pēdējo nedēļu lielajām tēmām.
Naftas cenu kritums - no vienas puses, nepārprotami laba ziņa (ja neņem vērā tās, nereti «ierindas rietumniekam» politiski nesimpātiskās valstis, kurām ieņēmumi no naftas eksporta ir ļoti svarīgi). Mājsaimniecībām mazāki tēriņi, valstīm uzlabojas ārējās tirdzniecības bilances utt. Kurš gan apstrīdēs šos ieguvumus? Tomēr ir otra puse. Ja tradicionālo energoresursu cenas jūtami pazeminās, mazinās arī stimuli ieguldīt, attīstīt alternatīvos energoresursus, taupīgāk lietot siltumu, elektrību. To var novērot jau tagad - lētākas degvielas iedrošināti, amerikāņi atkal aizrautīgi pērk autiņus ar lielu degvielas patēriņu, investori piebremzē t. s. zaļās enerģijas projektus, jo, saglabājoties zemām fosilo energoresursu cenām, tie vienkārši neatmaksājas (turklāt ekonomiskās stagnācijas apstākļos valstis vairs nevar šos projektus tik devīgi atbalstīt ar dažāda veida subsīdijām).
Jau notikušie un novērstie terora akti pašsaprotami vedina ikvienu sparīgi piekrist pastiprinātiem drošības pasākumiem. No otras puses, vai apdraudētības sajūta ļauj mums arī pārdomāt un formulēt, cik lielā mērā šī uz drošības nodrošināšanu vērstā «skrūvju piegriešana» būs mums pieņemama pēc trim mēnešiem, pēc gada? Vēl stingrākas pārbaudes lidostās? Nu, labi - papildu neērtības ir tā vērtas. Vēl vairāk novērošanas kameru publiskās vietās un no tā izrietošā privāto datu uzglabāšanas drošības problēma. Hmm. Vēl ciešāka telekomunikāciju un interneta vides uzraudzība no dažādu specdienestu puses? Pirmā reakcija - kas neko sliktu nedara, tam nav jābaidās. Bet ja padomājam rūpīgāk? Cik saprotu, līdzīgas svārstības sabiedrības noskaņās ir bijušas ASV pēc 11. septembra. Vispirms akcepts lielākām specdienestu un policejisko struktūru pilnvarām, dažus gadus vēlāk - pukstēšana par to, ka notiek nepieļaujama indivīda tiesību pārkāpšana, piesedzoties ar terorisma draudiem. Iespējams, iemesls slēpjas labi zināmajā cilvēka spējā nepatīkamo, satraucošo samērā ātri piemirst un tad protestēt pret to, kam pats savulaik piekritis. Varbūt mazāki terora draudi ir privātās brīvības ierobežošanas vērti, es nezinu. Tomēr liekas būtiski vismaz savlaicīgi pamanīt un novērtēt arī medaļas otru pusi.