«Kad ierados uz tikšanos un sāku aprakstīt situāciju, viņš [Rīgas bāriņtiesas (RB) priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs] visu laiku smīnēja. Nepatīkami pārsteidza arī tas, ka viņš konsekventi mani uzrunāja uz «tu». Sacīju, ka sūdzēšos par bāriņtiesas psihologu darbībām, jo viens psihologs nedrīkstētu izlemt bērna nākotni, uz ko viņš norādīja, ka savus darbiniekus vienmēr aizstāvēšot un ka mans vīrs ir gudrs cilvēks, jo viņš viņa vietā rīkotos tāpat. Jautāju, cik mans vīrs RB samaksājis, jo viņš pats vairākkārt bija man licis noprast, ka to darījis, sakot: «Samaksā tu piecus tūkstošus latu, tad arī visu nokārtosi!» Es Krasnogolovam pajautāju, vai man jāmaksā seši tūkstoši, lai savu bērnu atpirktu, bet viņš nolika kājas uz žurnālgaldiņa un teica: «Kā jūs domājat, kā lietas notiek?»» stāsta Inese. «Es sēdēju un nesapratu, kur atrodos - pagrīdes kantorī vai iestādē, kas lemj nopietnus jautājumus, un liku viņam noņemt kājas no mana degungala un beigt uzrunāt uz «tu». Tāpat arī brīdināju, ka sūdzēšos, uz ko viņš atbildēja: «Jūs man draudat? Es jums to bērnu vispār atņemšu!»»
Aprakstītā epizode notikusi kādu laiku pēc tam, kad līdzīgu brīdinājumu - atņemt bērnu - Inesei izteicis vīrs. Līdz tam laulātie nonākuši pakāpeniski - attiecības sašķobījušās, tomēr ģimene turpinājusi mitināties zem viena jumta abu kopdzīves laikā kredītā iegādātā dzīvoklī. «Viņš man sāka zagt naudu no maka, pieprasīja maksāt īres maksu par to, ka uzturos viņa dzīvoklī, lai gan tur audzināju viņa bērnu. Tas bija terors!»
Šāda sadzīve kādu laiku turpinājusies, taču, vīram neiesaistoties bērna vajadzību nodrošināšanā, Inese iesniegusi tiesā prasību par uzturlīdzekļu piedziņu, un Elgaram uzlikts par pienākumu katru mēnesi maksāt 120 latu, ko gan nācies piedzīt ar tiesu izpildītāju palīdzību. Šāds pavērsiens vīru sadusmojis, un pēc aptuveni pusgadu ilgas uzturlīdzekļu maksāšanas viņš nolēmis vērst situāciju sev par labu - iesniedzis šķiršanās prasību, atzīmējot, ka domstarpību par mantu pusēm neesot un automašīna un dzīvoklis pienākoties viņam. Inese tam nepiekrita un padoties negatavojās.
Atduras pret varas mūri
Pret vīra draudiem par meitas atņemšanu Inese sākotnēji izturējusies ar skepsi, taču tad noticis negaidītais - telefonsarunā vīrs viņu svinīgi nostādījis fakta priekšā, ka nu meita piederot viņam. Izrādījies, ka, Inesei nenojaušot, 2009. gada 13. janvārī notikusi RB sēde, pēc kuras «uz burvju mājiena» tapusi rekomendācija tiesai par Elīnas ikdienas aizgādības tiesību piešķiršanu Elgaram. Sieviete apgalvo, ka RB amatpersonas rīkojušās tā, it kā viņas nemaz nebūtu - ne aicinājušas uz pārrunām, ne liktenīgo sēdi, kur izlemts meitas liktenis. Šāda bāriņtiesas patvaļa sievieti tik ļoti pārsteigusi, ka viņa vērsusies tiesā un sākusi klauvēt pie RB locekļu kabinetu durvīm. «Sākumā izturējos ar pietāti, kā apnicīga lūdzēja uzstāju nozīmēt jaunas RB sēdes, pēc tam sapratu, ka notiek absurdas lietas - atzinumi bija tikai tēvam par labu, bet mani pilnībā nomelnojoši. Man labvēlīgas citu personu liecības netika pievienotas lietai, savukārt vīram ticēja uz vārda,» netaisnības uzskaita Inese, atzīmējot gan, ka sākotnēji nebija zaudējusi cerību panākt kompromisu, jo paļāvusies uz RB darbinieku godaprātu un atbilstoši rīkojusies arī pati - sadarbojusies, pat piekritusi apmeklēt bērna emocionālās audzināšanas kursus. Tāpat Inese cerības likusi uz aptuveni 300 jautājumu garo psiholoģiskās izpētes testu, ko viņa pildījusi RB algotās psiholoģes uzraudzībā. Rezultātu apraksts Inesi nepatīkami pārsteidzis - vairāki teikumi norādījuši uz viņas nepiemērotību meitas audzināšanai. Vēlāk Inese šo pašu testu izpildījusi pie citas psiholoģes un rezultāts kardināli atšķīries, taču RB to neesot ņēmusi vērā.
Sieviete sākusi ievērot, ka viņas aktivitāte un nesamierināšanās sākusi kaitināt bāriņtiesas locekles, kuras neslēpušas nepatiku. Piemēram, kāda RB Ģimenes domstarpību nodaļas amatpersona devusi Inesei draudzīgu padomu - gudrākais piekāpjas, un šajā gadījumā tas būtu jādara mātei. Vēl citā reizē šī pati amatpersona norādījusi, ka, ja Inesi kaut kas neapmierina, viņai ar visu bērnu jālido kosmosā, jo tēvam ir juridiskas tiesības uz savu bērnu.
Inese sākusi pētīt RB «radurakstus» un atklājusi vairākus iespējamos interešu konfliktus - piemēram, visi speciālisti, pie kuriem viņu nosūtījusi RB sadarbībā ar sociālo dienestu, nākuši no nodibinājumiem, ar kuriem A. Krasnogolovam bijuši kopēji projekti vai no kuriem viņš saņēmis atalgojumu kā lektors, ko apliecina viņa amatpersonas deklarācijā esošie dati.
Bez elektrības korķiem
Elgars pa to laiku visādos veidos mēģinājis «izēst» Inesi no dzīvokļa, lai varētu to pārdot, tikmēr pats bija paspējis izveidot jaunas attiecības un mitinājies citur. «Kāds viņu acīmredzot samācīja, ka bērns jāatņem, jo izmest no mājas sievu ar mazgadīgu bērnu būtu prettiesiski. Tas arī bija iemesls, kāpēc viņam vajadzēja meitu par katru cenu dabūt pie sevis, plus viņš varētu no manis pieprasīt uzturlīdzekļus. Turklāt viņš stāstīja, ka dzīvoklim atradis pircēju, un vakaros nāca skrūvēt ārā korķus, lai liktu mums ar meitu izvākties. Dzīvnieki pret saviem bērniem tā neapietas kā miesīgs tēvs!» Inese saukusi arī policiju, kas gan bijusi bezspēcīga, jo dzīvoklis tā iegādes brīdī reģistrēts uz Elgara vārda, līdz ar to viņš drīkstējis tajā rīkoties pēc sirds patikas.
Vēlāk tiesa, pamatojoties uz RB rekomendācijām, pieņēmusi pagaidu lēmumu, par bērna dzīvesvietu nosakot «koferus» - pārmaiņus pie tēva un mātes, taču Inese uzskatīja, ka tā būs bērna mocīšana, un devusies pie A. Krasnogolova, kur tad arī piedzīvojusi jau aprakstīto epizodi ar kājām uz galda un uzvedinošo frāzi. Tikmēr Elgars tiesas nolēmumu neesot ievērojis, meitu emocionāli ietekmējis un liedzis braukt pie mātes.
Kādā vasarā Inesei nemaz neesot izdevies ar Elīnu sazināties, tāpēc viņa kopā ar policiju un tiesas izpildrakstu braukusi uz vīra dzīvesvietu. Nereti meitene tur esot bijusi ieslēgta, kamēr tēvs atradies darbā. 2011. gada rudenī Inese ar meitas piekrišanu cerībā uz objektīvāku emocionālo izpēti un «lai pasargātu no nemitīgas iespaidošanas un tēva draudiem» ievietojusi Elīnu krīzes centrā Māras centrs. Četru mēnešu laikā tur secināts, ka ar bērnu ticis manipulēts, bet meitene pati atzinusi, ka labprātāk dzīvotu pie mātes. Šīs liecības Māras centra darbinieki nosūtījuši RB, tomēr noticis pavērsiens un bērna aizgādības tiesības uz abpusēji pretēji vērsta iesnieguma pamata tika atņemtas abiem vecākiem. Rezultātā RB meiteni uz astoņiem mēnešiem ievietojusi kādā audžuģimenē, kuras galva izrādījusies bijusī Centra Dardedze darbiniece. A. Krasnogolova amatpersonas deklarācijā lasāms, ka 2013. gadā viņš no šīs iestādes saņēmis honorāru. Inesei bija radušās aizdomas, ka ģimene, kurā jāuzturas viņas meitai, esot «savējie», kam RB šādā veidā ļaujot piepelnīties. Aizdomas pastiprinājusi arī audžuģimenes nevienlīdzīgā attieksme: «Tēvam nodrošināja tikšanās reizes ar meitu divatā, ļāva ciemoties arī brīvdienās, savukārt es ar meitu varēju tikties tikai reizi nedēļā, stundu sociālā dienesta telpās sociālās darbinieces klātbūtnē,» atklāj Inese. Viņa lūgusi RB uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu konkrētās audžuģimenes statusu: «To viņi izdarīja tikai pēc diviem mēnešiem, un man ir aizdomas, ka statuss piešķirts ar atpakaļejošu datumu.» Savas aktīvās intereses rezultātā sieviete pat saņēmusi draudu zvanu. «Liecieties vienreiz mierā, padomājiet par sevi un bērnu veselību,» vēstījusi vīrieša balss. Inese vērsusies policijā, taču zvanītājs līdz šim neesot izskaitļots.
Nepiemērota tikai vienam
Ineses un Elgara šķiršanās process turpinoties jau 12 tiesas sēžu garumā, tomēr punkts nav pielikts. RB saistībā ar šo ģimeni notikušas vairākas sēdes un paralēli Inese iztiesājusies trīs tiesu instancēs, apstrīdot RB lēmumu par meitas aprūpes tiesību pārtraukšanu, un pašlaik spēkā esot pagaidu nolēmums par to, ka Elīnai pārmaiņus jādzīvo pie tēva un mātes.
Ineses mājas bēniņos rindojas dokumentu kaudzes - kopš vīra paziņojuma, ka atņems viņai visu, sieviete veltījusi daudz laika un naudas pret sevi vērstās nepatiesās informācijas atspēkošanai un advokātu algošanai. Tomēr humora izjūtu viņa nav zaudējusi un skumji smej, ka varētu dibināt savu konsultāciju uzņēmumu, lai palīdzētu personām, kas cietušas no bāriņtiesu iespējamās patvaļas. Šo gadu laikā palīdzību un atbalstu Inese meklējusi visās ar bērnu tiesību aizsardzību saistītajās valsts iestādēs, taču visur padoms bijis viens - tiesāties.
Sievietes dzīvē paralēli birokrātijai notikušas arī labas lietas - izveidojušās jaunas attiecības, kurās piedzimuši divi bērni, un Inese norāda uz paradoksu - Elīnas audzināšanai viņa atzīta par nepiemērotu, taču pēc abiem mazākajiem RB pakaļ nenākot. «Tas norāda uz to, ka viņiem man bija jāatņem tieši Elīna,» uzskata Inese. Vienā no Dienas rīcībā esošajiem lietas materiāliem lasāms viņas vēstījums RB amatpersonām: «Mans konflikts ar RB nevar būt par iemeslu, lai man personīgi atriebtos caur bērnu. Šeit nav runa par bērna interesēm, bet gan par konkrētu pretdarbību pret mani kā personu.»