Latgali žēlo, par Latgali šausminās, Latgalei sola - jebkurā gadījumā tiek sagaidīta aktīvāka, jēdzīgāka valsts politika šajā reģionā. Un politiķi, kā nu māk, cenšas pieprasījumu apmierināt - turklāt ne tikai ar runāšanu, bet pat plāniem un dzīvas naudas apsolījumiem. Vai būs rezultāti? Var gadīties, ka ne - pat ja solītā nauda būs. Jo valstīm ne sevišķi labi padodas t. s. depresīvo reģionu attīstīšana ar tiešas iejaukšanās metodēm.
Skaidrs, ka latgaliešu rūgtumu tas nemazina, tomēr jāatgādina, ka krasas reģionālas atšķirības ienākumu, attīstības līmeņos ir arī citās, par Latviju krietni turīgākās valstīs. Klasisks piemērs - Itālijas dienvidi. Un - it kā ieguldīti desmitiem miljonu, būvēti ceļi, tilti, bet rezultāts pašvaks. Līdera pozīcijas bezdarba ziņā saglabātas, kriminogēnā situācija slikta, vietējie turpina migrēt uz ziemeļiem. Protams, var teikt, ka konkrētajā gadījumā vainojami korumpētie Itālijas politiķi un viņu draudziņi mafijas aprindās. Tomēr daudz labāk nav veicies Spānijā, kur Katalonija uzskata, ka centrālā vara bezjēdzīgi pumpē naudu Andalūzijā; būtiskas atšķirības turīguma līmeņos ir starp Lielbritānijas reģioniem utt.
Citiem vārdiem sakot, ja reģions neatrod savu nišu ekonomikā, ja reģiona cilvēki paši nesasparojas, tad valsts atbalsts (pat ja runa ir ne tikai par naudu, bet dažādiem nodokļu sistēmas stimuliem) depresīvajiem reģioniem var kļūt par ūdens liešanu caurā mucā.