Un tā - no sezonas sezonā. Aug piedāvājums, aug atkritumu kalni vienlaikus ar modes industrijas kaitīgo ietekmi uz ekosistēmām gaisā, ūdenī un uz zemes. ASV Vides aizsardzības aģentūra aprēķinājusi, ka amerikāņi gada laikā izmet 12,7 miljonus tonnu apģērba (vidēji viena persona izmet 31 kilogramu). Dabas Diena secina - ikreiz, kad iegādājamies jaunu kleitu vai sezonas modernākā piegriezuma žaketi, vienlaikus palielinām modes un apģērbu ražošanas industrijas ekoloģisko pēdas nospiedumu pasaulē.
Nelaiž vaļā arī atbildīgos
Modes ietekmi uz vidi var skatīt divējādi: gan makrolīmenī - kā ietekmi uz pasaules resursiem un ekosistēmām, gan mikrolīmenī - kā ietekmi uz paša un sabiedrības veselību kopumā. Nenoliedzami viens ir nenošķirams no otra, jo ekosistēmas, kurās cilvēks dzīvo, ir vienas un tās pašas. Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies, ja pastāv risks ieelpot toksiskas vielas, bet satraukums nav manāms, ja šīs vielas pašgribēti atļaujamies vilkt mugurā ikdienā, nemanot to neredzamo, bet neizbēgamo ietekmi? Āda ir mūsu lielākais orgāns, kas klāj visu ķermeni, un sociālās normas, laikapstākļu īpatnības un personības izpausmes to liek pārklāt arī ar apģērbu. Redzot, ka sabiedrībā pieaug izglītoto patērētāju skaits, kas, turpinot nākt uz ātrās modes zīmolu tirdzniecības vietām, tomēr vēlas justies atbildīgi, zīmoli rada tā dēvētās ekomodes līnijas, piemēram, H&M savu līniju Conscious vai Levi's - līniju Less by Levi's, kuras tapšanā izmantojot mazāk ūdens džinsu ražošanas procesā. Lielākoties tas nozīmē izmantot apģērbu ražošanā kokvilnu, bambusa šķiedru vai kaņepes, kas iegūtas ilgtspējīgā veidā, neizmantojot pesticīdus, resursietilpīgas apūdeņošanas sistēmas un cilvēkresursus, kas strādā cienījamos apstākļos, vai arī radīt šo līniju apģērbus no otrreizēji pārstrādātiem materiāliem. Neskatoties uz to, gadu no gada, lai apmierinātu patērētāju apetīti pēc pieejama apģērba, aizvien straujāk pieaug sintētisko šķiedru ražošana, tādējādi arī modes industrijas ietekme uz vidi kopumā, turklāt arī uz paša valkātāja veselību.
Slepkavīgā mode
ASV Hipokrata Veselības institūta pētnieks Dr. Brians Klements savā darbā Slepkava - apģērbs raksta - pēdējos sešus septiņus desmitus gadu līdz ar cilvēka radītajām sintētiskajām šķiedrām, kas tiecas aizvietot kokvilnu, vilnu, zīdu, pieaug ne vien apģērbu industrijas ātrums un piedāvājums ar skaistiem saukļiem (neburzīgs, antistatisks, nedegošs u. tml., ko visbiežāk nodrošina ražošanas procesā izmantotie ķīmiskie elementi, par kuru ietekmi uz cilvēka veselību nav skaidru atbilžu), bet arī sabiedrības veselības problēmas - elpvadu, ādas saslimšanas, neauglība un pat vēzis. Kad dabiskās vai sintētiskās šķiedras audums ir gatavs, tā uzbrukumi videi turpinās auduma vai apģērba apstrādē - balinot, krāsojot, gludinot utt. Kā norāda nīderlandiešu tekstilindustrijas pētnieks un ilgtspējas konsultants Antons Luikens, džinsu ražošanas procesā klimata izmaiņas visspēcīgāk ietekmē milzīgais ūdens patēriņš, kas ir no 50 līdz pat 75 mazgāšanas reizēm, līdz audums iegūst vēlamo struktūru. Piemēram, džinsu pasaules pionieris, kas meklē veidus, kā mazināt ietekmi uz vidi, uzņēmums Levi's Strauss & Co ir aprēķinājis, ka viena džinsu pāra mazgāšanas process rada līdz pat 18 kilogramiem oglekļa dioksīda (CO2) emisiju pretstatā 1,7 kilogramiem emisiju, ko rada kokvilnas ieguve viena džinsu pāra radīšanai. Turklāt, lai džinsu auduma ražošanas procesā iegūtu pareizo zilo toni, kokvilnas vai bambusa dzijas var tikt vairākkārtīgi mērcētas sintētiskā indigo krāsā mucās, kuru saturs tiek iegūts no naftas. Taču arī dabiskās kokvilnas ražošana nebūt nav nevainīga, jo pasaulē tiecas to audzēt ātri, izmantojot ārkārtīgi daudz ūdens resursu un pesticīdu, lai pārdotu par pieejamu cenu. Pasaules Dabas fonda aprēķini pētījumā Izslāpusī raža liecina, ka viena kokvilnas kilograma iegūšanai, no kā var tapt viens T krekls vai džinsu pāris, var būt nepieciešams pat 20 000 litru ūdens. Tā ik gadu pasaule saražo līdz pat 20 miljoniem tonnu kokvilnas vairāk nekā 90 pasaules valstīs, 75% no tā top Ķīnā, ASV, Indijā, Pakistānā, Uzbekistānā un Rietumāfrikā. Kokvilnas iegūšanai pasaulē izlieto līdz pat 35% no visiem pesticīdiem un insekticīdiem, kas ir pasaules tirgū. Tādējādi, izvēloties tradicionāli audzētas kokvilnas izstrādājumu, mēs, iespējams, pakļaujam savu veselību vēl lielākam riskam, nekā izvēloties sintētiskās šķiedras, turklāt ar šo izvēli pasaulē turpina izzust pat jūras. Piemēram, viens no pasaules senākajiem ezeriem jeb Arāla jūra, kuru Padomju Savienība savulaik mērķtiecīgi izmantoja, lai kļūtu par vienu no lielākajiem kokvilnas ražotājiem pasaulē, ir faktiski mirusi.