Berlīnes kinofestivālā piedalīsieties jau otru reizi - pirmo reizi uz turieni devāties 2003. gadā ar filmu Jāņtārpiņš. Kas, jūsuprāt, ir visvērtīgākais šajā pieredzē?
Laikam jau tas, ka Berlīnes kinofestivāls ir viens no prestižākajiem notikumiem kino. Filma ir pamanīta, un tas ir pluspunkts, gatavojot nākamos projektus un meklējot tiem finansiālu atbalstu. Tie, kuri izvērtē projektus, vienmēr skatās, kas ir bijis pirms tam... Protams, prieks, ka Zīļuku Berlīnē redzēs tik plaša publika.
Filmiņa Zīļuks iekļauta programmā Generation Kplus. Ko apzīmē ar Kplus?
Šķiet, visjaunāko auditoriju. Zīļuks ir stāsts pašiem mazākajiem, un es ceru, ka tas ir izdevies tikpat mīļš un jauks kā Margaritas Stārastes grāmatā.
Kā jūs vērtētu pašreizējo filmu klāstu pašiem mazākajiem skatītājiem?
Man tas ir aktuāli, jo pašai ir mazi bērni. Izvēle nav liela, īpaši tas attiecināms uz televīzijas kanālos pieejamo, tāpēc nākas speciāli meklēt alternatīvas. Pati veidoju filmas galvenokārt šai auditorijai, jo pirmā iepazīšanās ar kinopasauli ir ļoti svarīga. Lielo lietas - monstri un viss pārējais - ar laiku atnāks paši.
Jūsu Zīļuks nav stilizēts - vizuāli tas ir palicis tāds, kādu reiz zīmējusi Stāraste.
Margaritas Stārastes radītie tēli ir tik uzrunājoši, ka arī mūsu māksliniece skulptore Ilze Kiršteina strādāja tā, lai Zīļuks izskatītos, kā tikko izkāpis no viņas grāmatas. Taču ne visi grāmatā atspoguļotie Zīļuka piedzīvojumi viens pret viens sakrīt ar skatāmajiem filmā.
Kā Zīļuku varētu sagaidīt starptautiskā publika?
Bērni pamatā visur ir vienādi - vērtības un emocijas ir gandrīz tās pašas. Iespējams, daudzi pieaugušie ar šo tēlu jau ir pazīstami, jo Stārastes Zīļuks ir tulkots un izdots arī citās valstīs.