Krimināltiesību eksperta Andreja Judina neapstiprināšana par Augstākās tiesas tiesnesi šonedēļ atjaunoja diskusijas par to, vai nebūtu lietderīgi, ka Saeimai par tiesnešu iecelšanu amatā vajadzētu balsot atklāti. Šīs idejas pretinieki var izvirzīt pretargumentu, ka deputāts baidīsies balsot «pret», jo nav izslēgta situācija, ka kādreiz dzīvē viņam nāksies ar konkrēto tiesnesi saskarties ne tikai Jēkaba ielā, bet jau šā ļaunatminīgā personāža darbavietā.
Arguments cilvēciski saprotams, tomēr diez vai lietojams civilizētā valstī (kāda mēs taču gribam būt). Jo - pirmkārt, šāda piesardzība ir mazliet aizvainojoša tiesnesim, paredzot, ka viņš ir tāds rakaris, kas var lemt atbilstīgi savām jūtām, nevis likuma normām. Otrkārt, pat ja kāds tāds ir, tas neatbrīvo deputātu no atbildības neslēpt savu viedokli. Ir grūti iedomāties situāciju, ka, teiksim, kāds ASV kongresmenis atteiktos publiski atzīt, kā viņš balsos par to vai citu kandidatūru vai kādu sabiedrībā sensitīvu likumprojektu. Tieši otrādi - kongresmenis apzinās savu vēlētāju vērtību sistēmu (kas cita kongresmeņa gadījumā, protams, var būt atšķirīga), un, publiski paužot savu nostāju, apliecina uzticību šīm vērtībām.
Ja deputāts vairās no atbildības vēlētāju priekšā par savu balsojumu it kā specifiskā jautājumā (par tiesneša kandidatūru), tad kāds ir pamats ticēt, ka viņa mutiski paustais sakritīs ar viņa aizklāto balsojumu arī citos jautājumos?