Daudz runāts, ka politiķi, vadot valsti, īsti nepieturas ne pie kādiem mērķuzstādījumiem, nedefinē nākotnes vīziju, uz ko tiekties. Tā ir. Taču arī sabiedrībā joprojām valda visai liels apjukums. Gluži, kā stāvot pie veikala letes ar sīknaudu kabatā un nespējot izšķirties - pirkt maizi un pienu vai konfektes un citus kārumus vai tomēr labāk ietaupīt, atteikties no tā visa un paturēt tās dažas monētiņas pie sevis.
Nupat atsākusies diskusija par Rail Baltica dzelzceļa projektu. Kopumā ņemot, it kā visi mēs gribētu vienlīdz ātrus un modernus vilcienus kā citur attīstītajā pasaulē, bet, tiklīdz jautājums skar sliežu ceļu izbūvi konkrētās teritorijās, sākas protesti: kāpēc te? Lai būvē citur! Nebūs droši! Piesārņos vidi! Samazināsies nekustamo īpašumu vērtība! Līdzīgs piemērs - iebildumi apvedceļa būvniecībai Preiļos vai cietuma - Liepājā, akumulatoru pārstrādes rūpnīcai Kalnciemā, ūdeļu fermai Turlavas pagastā (te gan nāca klāt arī argumenti par neētiskumu, vien nav dzirdēts, ka lēmēji atturētos no liellopu vai cūkas gaļas lietošanas - attiecīgie lopiņi taču arī tiek audzēti ar mērķi reiz nogalēt).
Argumentācija, kas tiek lietota tādos gadījumos (bažas par vides piesārņojumu un tamlīdzīgi), ir nekas vairāk kā tukšs populisms, un atsauces uz bēdīgo pagātnes pieredzi - nulles vērtas. Jo, pirmkārt, šobrīd ir pilnīgi citas prasības attiecībā uz šādiem objektiem, otrkārt - citas tehnoloģijas. Un tas skar gan satiksmes infrastruktūru (ātrumposmi tiek nožogoti), gan rūpnieciskos objektus.
Toties jo spilgta ir pretruna starp klaju negāciju pret jebko, kas vērsts uz attīstību, un starp ikdienā dzirdamo skumjo konstatējumu, ka nekas neattīstās, nav labi atalgotu darbvietu, tāpēc jaunieši aizbrauc no valsts, attiecīgi - pašvaldībām trūkst naudas infrastruktūras uzturēšanai un pabalstiem. Ja esam pret visu jauno, tad Latvijas atbrīvošanas no cilvēkiem ceļu jāiet konsekventi - visa valsts teritorija jāpasludina par dabas liegumu vai par tādu kā indiāņu rezervātu, kur nekas nav maināms, un jāsāk iekasēt nauda par tā apskati. Nē? Tas būtu par traku? Tomēr vajagot attīstību, tikai nevis ar sīkražotnēm, bet attīstot kārtīgu rūpniecību ar lielu skaitu darbvietu, protams - vietējiem? Arī tādas iniciatīvas bijušas un arī vietējo protestu dēļ pārceltas cituviet. Kaut vai bēdīgi slavenais celulozes rūpnīcas projekts.
Vājā vieta, manuprāt, ir nespējā tikt pāri individuālo un valstisko interešu pretrunai. Un nevēlēšanās izprast, kāpēc katra ieguvums no ekonomikas attīstības ir lielāks par personiskām neērtībām (kas turklāt kompensējamas).