Apzināti kļuvi par sporta fizioterapeitu vai arī apstākļu sakritības dēļ?
Tā bija nejaušība. Ar sportu es gan biju saistīts jau vidusskolā, kad sāku braukt ar automašīnām. Aizrāvos ar ralliju un ar to nodarbojos līdz 1985. gadam. Tajā laikā bija iecere Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (LVFKI), kā tolaik sauca Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA), atvērt tehnisko sporta nodaļu, tāpēc iesniedzu LVFKI dokumentus. Sāku studijas, tomēr tehnisko sporta nodaļu tā arī neatvēra. Man ieteica iziet masāžas kursus, ja reiz esot iecere darboties sporta jomā. Tā arī izdarīju un Gaiļezera slimnīcā sāku strādāt par masieri. Vienlaikus paliku LSPA par pasniedzēju. Sagadīšanās dēļ pirms Lillehammeres olimpiskajām spēlēm 1993. gadā sāku strādāt ar kamaniņu braucējiem. Tolaik, šķiet, Annai Orlovai, bija muguras problēma, un viņu uz LSPA pie manis atveda treneris Edvīns Guršpons. Pastrādāju, viņai palika labāk, un Edvīns teica, lai es pārbaudu arī pārējos sportistus. Tā es nokļuvu pie kamaniņniekiem treniņnometnē Siguldā. Pagāja viens gads, un uz Lillehammeres olimpiskajām spēlēm lielākā delegācija bija kamaniņu braucējiem. Tur jau pieskatīju arī pārējos mūsu delegācijas sportistus, jo biju vienīgais masieris. Delegācijā bija vēl daktere Zane Krūze.
Kā bijušais rallija braucējs nepieciešamības gadījumā sportistus spētu ātri nogādāt no vienas uz nākamo sacensību vietu?
Es jau visu laiku biju arī šoferis, tikai šosezon skeletona puiši mani pierunāja lidot. Kad tika izveidota Latvijas Olimpiskā vienība, masieru jau nebija daudz, tāpēc man vajadzēja apbraukāt vairāku sporta veidu pārstāvjus. Esmu strādājis ar vieglatlētiem, airētājiem, vingrotājiem... Tolaik lidot bija dārgi, tāpēc LOV nopirka mašīnu. Tajā iemetu savu kušeti, un uz priekšu. Autorallijā iegūtās iemaņas man lieti noderēja.
Gaiļezera slimnīcā viena no ārstēm esot teikusi, ka tavas rokas ir kā reiz radītas masāžai. Kādām rokām ir jābūt masierim?
Parasti par cilvēka rokām secinājumu izdara pēc sasveicināšanās. Ja ir silta roka, saka, ka varētu būt labs masieris. Rokas atšķiras arī pēc jutīguma. Ir cilvēki, kuri labāk sajūt izmaiņas audos. Man, piemēram, rokas ziemā salst. Es vienmēr valkāju cimdus un, filmējot trasē sportistu braucienus, cenšos rokas pasargāt. Parasti jau sportistiem muskuļi ir savilkti, un staipīšana notiek ar varu. Ar rokām tad ir jāmēģina sajust, uz kuru pusi un kā muskulis būtu jāstaipa. Tās ir iemaņas, kas vieniem piemīt, bet citi nekad tā arī neapgūst.
Masējot ar aizsietām acīm, varētu atpazīt sportistus?
Ja es ar viņiem pirms tam jau būšu pastrādājis, protams, pateikšu, kurš ir kurš.
Kā notiek fizioterapeitu dalījums pa sporta veidiem?
Patlaban LOV esam jau seši fizioterapeiti. Mums katram tomēr ir nedaudz atšķirīgs darba stils. Kādam no sportistiem labāk patīk, kā strādā Mareks (Osovskis), citi atkal izvēlas Māri (Eikenu) vai vēl kādu no mums. Cits citu jau arī aizvietojam. Ja Māris ir aizbraucis kopā ar biatlonistiem, viņa prombūtnes laikā es nepieciešamības gadījumā neatsaku airētājiem, lai gan ikdienā viņi nāk pie Māra.
Kuri sporta veidi ir tavā pārziņā?
Jau piekto gadu esmu kopā ar skeletonistiem Martinu un Tomasu Dukuriem. Pirmo reizi es viņus iepazinu 2010. gada olimpiskajās spēlēs Vankūverā. Viņus apmierināja, ko un kā es daru, tāpēc arī mums izveidojās sadarbība. Kad ziemas periodā esmu mājās, pie manis atskrien kāds no vieglatlētiem. Pēc skeletona sezonas beigām man būs vieglatlēti Laura Ikauniece-Admidiņa, Madara Palameika un Rolands Štrobinders. Pie manis atnāk arī Aiga Grabuste un Māris Urtāns. Aprīlī jau būšu kopā ar vieglatlētiem treniņnometnē Portugālē.
Kāda ir atšķirība starp masieri un fizioterapeitu?
Masieris tikai veic masāžu, savukārt fizioterapeits pielieto arī manuālo terapiju, ko tautā vairāk pazīst kā kaulu krakšķināšanu, ja kāds skriemelis ir izbīdījies no vietas. Ir vēl citas metodes, piemēram, fizioterapeitiskie vingrinājumi, vienvārdsakot, fizioterapeits lieto daudz vairāk tehnoloģiju.
Izmantojamās metodes atšķiras arī atkarībā no sporta veida?
Skeletonā un bobslejā starta posmā piecās sekundēs ir jālieto maksimālais spēks un ātrums. Tajā īsajā laika periodā visiem muskulīšiem ir jāstrādā kā Šveices pulkstenim. Neviens no muskuļiem nedrīkst dublēt otru, un nedrīkst būt nekādas aiztures. Šādu saskaņotu muskuļu darbību var panākt ar ķermeņa sakārtošanu, veicot dažādus testus un pārbaudes. Mēs koriģējam kustību balsta aparātu. Tas ir galvenais fizioterapeita uzdevums.
Pienākumos ietilpst arī psiholoģiskās spriedzes noņemšana?
Jebkurās sacensībās sportists uztraucas. Tas ir dabīgs process - organisma stress. Ir pozitīvais un negatīvais stress. To mēs varam novērot arī sadzīviskās situācijās. Pēkšņi nokrīt kāds priekšmets - viens paliek sarkans un skatās, ko varētu darīt. Cits atkal kļūst bāls un neko nevar izdarīt. Tāpat ir ar sportistiem. Viņiem pakāpeniski uzkrājas sasprindzinājums. Tas pasliktina muskuļu funkcionālo darbību un asinsriti, un sportists vairs nevar uzrādīt savu labāko rezultātu. Fizioterapeita uzdevums ir strādāt tā, lai stresa radītās sekas likvidētu.
Pieskaroties stresa muskulim, laikam jau momentā vari novērtēt, kurš sportists vairāk uztraucas un kurš visu uztver ar vēsāku prātu...
To jau uzreiz var redzēt. Tas ir stāsts par to, ka vienai daļai sportistu stresa situācijas netraucē, bet citi atkal nespēj tikt tam pāri. Martins un Tomass Dukuri pēc pirmā brauciena spēj ar vēsu prātu notikušo izanalizēt un pieņemt pareizos lēmumus, tāpēc arī viņiem otrie braucieni parasti ir labāki.
Tas nozīmē, ka brāļi Dukuri psiholoģiski ir noturīgi?
Jā, abi sekmīgi pārvar stresa situācijas.
Kuri ir pretējais piemērs?
Atklāti nenosaukšu, bet ir tādi gadījumi arī Latvijas sportā. Tie ir sportisti, kuri treniņos un mazāka mēroga sacensībās uzrāda labākus rezultātus nekā galvenajos mačos. Ja sportists neilgi pirms galvenā starta sasniedz personisko rekordu, bet pēc tam nekas nesanāk, nepārprotami vaina ir meklējama galvā.
Pēdējos divdesmit gados sportistu sagatavošanās procesā daudzas lietas ir mainījušās?
Fizioterapeitam lielākais darba apjoms ir treniņu procesā. Rūpīgi jāseko līdzi, lai nebūtu traumu un sportisti uz sacensībām sasniegtu labāko kondīciju. Pēdējos gadus mēs daudz strādājam pie tā, lai noteiktu katra sportista funkcionālo spēku. Ikvienam cilvēkam ir muskuļu un funkcionālais spēks. Ar muskuļu spēku mēs paņemam hanteli un cilājam to. Funkcionālā spēka gadījumā runa ir par to, cik mūsu nervu sistēma spēj ieslēgt muskuļu šķiedras darbībā. Ir speciāli testi, ar kuriem nosakām funkcionālo spēku. Ja muskulis funkcionāli ir vājš, var trenēties daudz, bet labuma no tā būs maz. Šī ir joma, kam tagad pievēršam lielu uzmanību.
Treneris Dainis Dukurs, komentējot skeletona sacensības, vairākkārt uzteicis tavas pavāra prasmes...
Ēdienkarti cenšos sastādīt tā, lai sportists varētu kārtīgi strādāt, nepārslogojot aknas vai kādu citu orgānu. Sacensību agrajos rītos parasti vāru auzu putru bez piena. Sportisti uzēd arī kādu maizīti un uz trasi paņem līdzi banānus. Pusdienās ir makaronu pasta ar visādām mērcēm, jo tie ir ātrie ogļhidrāti, lai pēcpusdienā spētu aizvadīt pilnvērtīgu treniņu. Vakariņās ir gaļa, ko cenšamies vārīt, nevis cept, un ar lielu zaļo salātu daudzumu. Nav labi, ja gaļa ir kopā ar kartupeļiem, bet latviešiem jau bez kartupeļiem ir grūti iztikt. No dzērieniem izvēlos ingvera, medus un citrona sajaukumu, kas ir labs imunitātes stiprināšanai un arī kuņģa darbībai. Tas ir mans firmas dzēriens.
Skeletonā fizioterapeiti ir arī citās komandās?
Pilnīgi visās. Lielajās komandās ir pat divi - viens strādā ar puišiem, un otrs - ar meitenēm.
Zinu, ka palīdzi sportistiem vēl vairākās jomās...
Ēdiena gatavošanu - to es pats esmu uzņēmies -, bet tik tiešām ir vēl arī citi darbi. Braucot uz trasi, sanāk pastrādāt par krāvēju, jo ir jāpalīdz aiznest un iekraut mašīnā skeletona kamanas. Trasē jau strādāju kā fizioterapeits, pirms treniņa izmasēju kādu muskuli. Braucienus es filmēju, un trasē sanāk diezgan daudz kāpelēt uz augšu un leju, jo pēc katra brauciena sportistiem ir jāparāda nofilmētais materiāls. Braucu arī ar mašīnu, lai puiši varētu atpūsties. Pēc vakariņām atkal ir fizioterapeita darbs.
Dažreiz sacensībās palīdzi arī starta zonā.
Jā, tajās reizēs, kad mūsējie startē viens aiz otra, palīdzu uz startu uznest kamanu. Tur ir jāorientējas arī noteikumos. Nedrīkst kamanu nest ar sliecēm, pavērstām pret sevi. Ja tā izdarīsi, sportistu var diskvalificēt.
Esi strādājis vienpadsmit olimpiskajās spēlēs - visās kopš 1994. gada. Par kurām spēlēm ir palikušas labākās un spilgtākās atmiņas?
Man vislabāk patika manas pirmās spēles Lillehammerē. Tur valdīja silta un patīkama atmosfēra. No vasaras spēlēm es nosaukšu 2008. gada olimpiādi Pekinā.
Lielākais gandarījums?
Jo ilgāk strādā ar kādu sportistu, jo vairāk pieķeries. Ja kaut kas nesanāk, notikušo pārdzīvoju ne mazāk kā paši sportisti. Emocionālākais pārdzīvojums man bija 2000. gadā Sidnejā, kad vingrotājs Igors Vihrovs izcīnīja zeltu un skanēja Latvijas himna. Tas bija patiešām aizkustinoši.