Jā, jā, jā, nav īsti skaidrs, kā ar viņiem runāties (smejas). Tādā personīgā dimensijā ar to saskāros, kad fonds Viegli man piešķīra balvu Laiks Ziedonim - kad bija ļaudis, kuri patiesi bija pārsteigti par to, ka arī zinātne var būt radoša profesija... Protams, ja šāda situācija ir, tad vispirms jāpaskatās pašiem savā virzienā - cik aktīvi zinātnieki ir sabiedrības norisēs. Vienlaicīgi nav noslēpums - to uzrāda arī socioloģiskās aptaujas -, ka lielas sabiedrības daļas viedoklis par zinātni nav tai, teiksim tā, glaimojošs. Ir priekšstats, ka viņi tik tērē valsts naudu un nerada tos atklājumus, kas dotu mums visiem ekonomisko izrāvienu. Te savukārt varētu oponēt, ka nevajag jaukt dažas medijos biežāk redzamas personības un «sižetus» ar reālo darbu, kas nereti paliek ēnā. Vienlaicīgi nevar arī noliegt, ka «kādam par ballīti ir jāmaksā», un zinātne - it sevišķi, ja runājam par fundamentālo, kura nerada tūlītēju praktisku atdevi, - ir ļoti dārga «ballīte». Kurš būs tas, kurš uzņemsies atbildību, lai pateiktu, kas ir finansēšanas vērts un kas nav? Rezultātā, atgriežoties pie jūsu jautājuma, ir tāds kā... neteiksim, ka savstarpējas neuzbrukšanas pakts, bet sajūta, ka labāk nebāzt galvu ārā.
Saruna sākusies ar tādu kā taisnošanos no jūsu, zinātnieku, puses. Bet varbūt akmens metams pašas publikas virzienā, kuras attieksme pret zinātni ir šizofrēniska. No vienas puses, ir paļaušanās, ka gan jau zinātnieki izgudros arvien jaunus medikamentus un jaunas tehnoloģijas, bet, no otras puses, lielos apmēros tiek patērēti tumsonīgi apgalvojumi par apkārtējo pasauli.
Es neredzu pretrunu! Priekšstats par zinātnes spēku ir par to kā maģisku spēku. Un var jau zināmā mērā arī to saprast - mūsdienu zinātne ir ļoti sarežģīta un grūti izprotama. Jūs saprotat, pēc kādiem principiem darbojas jūsu mobilais tālrunis? Maģija (smejas).
Pag, runa ir par to, ka cilvēks pabeidz skolu, kurā viņam tomēr kaut ko pastāsta par fiziku, bioloģiju utt., un tomēr viņš muld kaut kādas bezjēdzības par, piemēram, enerģētisko tiltu ar kosmosu. Lai gan teorētiski viņam pašam vajadzētu vismaz sev uzdot jautājumu, kāds ir šī «tilta» saturs - kaut kādas neatklātas elementārdaļiņas vai vēl kaut kas. Nevis vienkārši - «tilts».
Mēs vienkārši runājam par diviem dažādiem pasaules uztveres modeļiem. Un modelis, kuru jūs tik pikti aprakstāt, fundamentālā līmenī neuzticas zinātniskajam. Vai teikšu citādi: šis ezotēriskais modelis nereti pat akceptē kādus zinātnieku atklājumus, sakot, ka mēs jau to sen ar atklāsmes metodi bijām sapratuši, tad nu gan jaunums! Turklāt tas, ko jūs, zinātnieki, esat atklājuši, ir tikai maza daļiņa, jūs vēl ļoti daudz ko nezināt un vēl tikai atklāsiet. Bet mēs jau zinām (smejas).
Nav smieklīgi. Jo tas nav tik nekaitīgi - lai katrs domā, kā grib. Ja dominē šis modelis, tad nav arī spiediena uz politiķiem dot zinātnei jēdzīgu finansējumu. Un galu galā kāds ar tumsonīgu pašārstēšanos sabojā pats sev veselību.
Nu ir jau jums taisnība, ir, bet, pasakot: «tu esi muļķis!», arī labāk nekļūs. Pareizo metodi sarunai starp abiem modeļiem uztaustīt ir ļoti grūti, līdz ar to jāpieņem, ka labi būtu jau tas, ka šādas debates inteliģentā tonī un ar savstarpēju ieinteresētību vispār notiktu.
Ja paturam prātā jūsu paša pieminēto zinātnes arvien augstāko specializācijas un sarežģītības līmeni, kā vispār jauniešiem vidusskolā tās mācāmas? Ja ir skaidrs, ka visam izsekot līdzi - pat ja šāda vēlme ir - cilvēks nevarēs.
Tā nu gan ir taisnība, ko apstiprina arī profesionāļi pedagoģijā. Ir diezgan bezcerīgi mēģināt skolēnam izstāstīt par priekšmetu «visu» - tā teikt, sākot ar Ņūtonu. Ir nepieciešama jauna pieeja tajā, kā mēs pasniedzam kritisko domāšanu veicinošos eksakto un dabas zinību priekšmetus. Pieļauju, ka lielāks akcents liekams būtu uz konkrētām situācijām, konkrētiem tekstiem, - labāk, ka mēs dziļāk izprotam kādu aspektu un tas savukārt tālāk kalpo kā modelis, lai cilvēks vērtētu, kas ir adekvāts informācijas avots, kas nav utt. Vispār es neapskaužu skolotājus, kuriem tātad jādomā par jaunām mācīšanas paradigmām un vienlaicīgi būs jāgatavo jaunieši arī obligātam eksāmenam (runa ir par obligāto eksāmenu vidusskolēniem fizikā vai ķīmijā, kas varētu parādīties 2018. gadā, - M.Z.), par kuru es pats savulaik iestājos, bet nu mani pārņem šausmas...
Jo?
Ja nebūs papildu līdzekļu šai jomai, tad no tā vien, ka eksāmena rezultātā secināsim, ka daudzi jaunieši točno neko nesaprot šajās zinātnēs, nevienam labāk nekļūs! Vienlaicīgi uz skolotājiem būs spiediens, lai maksimāli daudzi šo eksāmenu nokārto, un viņiem būs daudz laika jāvelta tiem, kuriem tā fizika tāpat bijusi, nebijusi. Atņemot laiku tiem, kuriem kaut ko tiešām iemācīt būtu vērts. Iespējams, nāksies arī pazemināt ambīciju latiņu - ja prasības paliks pašreizējā līmenī, kad eksāmens ir izvēles variants, tad rezultāti var būt graujoši.
Bet varbūt, ja mērķis ir kritiskās domāšanas attīstīšana, skolās vairāk jāmāca loģika vai, nezinu, filozofija, kas māca domāt vispār?
Nu jā - pieļauju, ka būtu ļoti vērtīgi, ja skolotājs kopā ar skolēniem iziet cauri tam, kā tas Ņūtons vispār aizdomājās līdz tam likumam. Kas viņu motivēja? Kāpēc tas bija tik nozīmīgi? Tur jau tā lieta, ka mācīšanas procesā lielāka uzmanība pievēršama jautājumam «kāpēc?». Nevis vienkārši - tev tas ir jāzina, tāpēc, ka jāzina. Jo pretreakcija tad var būt - OK, labi, es iekalšu, bet pēc tam lieciet mani mierā! Līdzšinējais modelis «izņemsim priekšmetu», šķiet, nesagatavo indivīdu kritiskais spriestspējai.
Noslēdzot ar to, ar ko sākām, - par attieksmi pret zinātni. Redz, ja fiziķis nodarbojas ar jaunajiem materiāliem, tad puslīdz skaidrs, kāda tam jēga. Ja viņš nodarbojas ar teorētiskajiem modeļiem, tad...
Jēga ir tāda, ka mēs šādi kā sabiedrība nezaudējam kapacitāti domāt un spriest par sarežģīto. Jautājums ir par mūsu kā sabiedrības ambīciju līmeni - vai mēs gribam vidi ar augstu intelektuālu intensitāti, kurā savukārt var rasties tādas lietas, kādas mēs šodien pat paredzēt nevaram. Fundamentālās zinātnes nereti kalpo kā intelektuāls izaicinājums spēcīgām personībām vispār, līdz ar to var teikt, ka šīs zinātnes ir instruments šādu personību trenēšanā vispār - nav jau viņām viss mūžs jānosēž konkrētajā laboratorijā, tās var savus intelektuālos muskuļus parādīt arī citās jomās.