Ejot pa pavasarīgi plaukstošo pilsētu, nemaz neliekas, ka esam iesaistīti vienlaikus divās karadarbībās. Atšķirībā no līdzdalības Afganistānā, Lībijas misijas sakarā spējam vien māt ar galvu. Vai NATO tas ir pietiekami?
Misijas Lībijā fāzes droši vien būs dažādas, un jautājums ir par Latvijas resursiem, ko mēs līdzdalībai varam piedāvāt. Pašreizējā fāzē, kad tiek ieviesti ANO Drošības padomes rezolūcijas lēmumi par Lībijas gaisa telpas slēgšanu un militārajām operācijām civiliedzīvotāju aizstāvībai, mums vienkārši nav tam piemērotu resursu.
Iznīcinātāju un kuģu?
Jā. Tāpēc mūsu iesaiste nav militāra, bet politiska. Esam pie viena galda lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā par NATO operācijām un viedokļu dažādībā veicinām vienošanos.
Kāda tad tā dažādība un Latvijas pozīcija? Preses relīzēs ministrs, šķiet, runā precīzi to pašu, ko Ketrina Eštone.
Daži gribēja iesaistīties aktīvāk, negaidot ANO rezolūciju. Latvijas viedoklis bija, ka jāsagaida starptautiskais atbalsts, ka nedrīkst būt NATO vien operācija, kas tikai piesaistītu radikālā islāma kaujinieku uzmanību un radikalizētu vietējos. Nebija vajadzības radīt priekšstatu par «krusta karu».
Kas ir būtiskākais Berlīnē apspriestās NATO politikas sakarā?
Jautājums ir par NATO attiecībām ar partneriem dažādos reģionos un par operacionālajiem partneriem, kas iesaistās militārajās operācijās. Lībijas gadījumā tā ir Zviedrija un Katara, kas nav NATO, bet piedalās misijā ar savām lidmašīnām. Proti, vai šādiem partneriem tikai akli pieņemt to, ko NATO nolemj, bez ietekmes uz lēmumiem vai arī gluži pretēji. Šīs valstis varēs iesaistīties politiskajās diskusijās un lēmumu veidošanā, bet ne pašā lēmumu pieņemšanā.
Tātad politikas maiņa ir no tā, ka NATO zina labāk, kas pasaulē darāms, uz lielāku dalīto atbildību?
Tieši tā. Nevar zināt, kas un kurā pasaules reģionā notiks pēc pieciem gadiem. Tāpēc ir svarīgi, ka NATO aizvien var būt labākā operāciju vadītāja, tomēr arī reģiona valstis varētu piedalīties stratēģisko lēmumu sagatavošanā. Tas radītu reģionālo piederības sajūtu un operāciju lielāku leģitimitāti, kā tas redzams sakarā ar arābu valstu atbalstu operācijām Lībijā.
NATO daudz kas notiek arī bez militārās lemšanas un iesaistes. Vai uz Latviju attiecināms kaut kas no jaunumiem šādos projektos?
NATO un Krievijas sadarbības ietvaros Latvija iesaistīsies narkotiku izplatības apkarošanas projektā - cilvēku apmācībā Afganistānai un Centrālāzijai. Domodedovā un Sanktpēterburgā ir šādi NATO un Krievijas apmācību centri, un Latvija tur iesaistīsies ar nelielu finansējumu, kas nāk no starptautiskajām organizācijām paredzētā budžeta. Šis ir piemērs, ka visā savā trakajā finanšu situācijā pilnīgi no līdzdalības tomēr neatsakāmies un narkotiku izplatība, sevišķi no Afganistānas, ir arī mūsu problēma.
Intervēja Didzis Meļķis