Vispirms būtu jāizvērtē visas Latvijas augstskolu studiju programmas, pēc tam tās jāsaranžē kvalitatīvajās, vidēji un mazāk kvalitatīvajās un valsts finansējums jāpiešķir tikai tām programmām, kas atzītas par kvalitatīvām. Augstskolām būtu izvēle, ko darīt ar mazāk kvalitatīvajām programmām, kas nesaņemtu finansējumu - vai nu tās slēgt, vai arī apvienot spēkus ar citām augstskolām, veidojot starpaugstskolu sadarbības programmas. Tā vienkāršotā valodā LSA prezidents Edgars Bērziņš izklāsta, kā dzīvē ieviest finansēšanas principu «nauda seko kvalitātei», kas esot aizgūts no Rietumu pieredzes. Viņš gan norāda, ka pagaidām ir zināmas tikai finansēšanas modeļa aprises, taču vēl papildu diskusija nepieciešama par kritērijiem, pēc kuriem varētu mērīt kvalitāti. Atsevišķs diskusiju objekts varētu būt, vai šajā konkurencē par valsts finansējumu nevarētu piedalīties arī privātās augstskolas.
Šai iecerei ir arī politisks atbalsts, secināms no izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes (ZZS) pārstāves Agneses Korbes teiktā. Viņa norāda, ka programmu kvalitātei ir jābūt vienam no kritērijiem, kas nosaka augstskolu finansējuma apjomu, taču tas neesot vienīgais, jo svarīgs esot, piemēram, atbalsts reģionālajām augstskolām. Virzība uz «nauda seko kvalitātei» principu ietverta arī pretrunīgi vērtētajā augstākās izglītības reformu plānā, kas iestrēdzis valdības gaiteņos.
Augstskolas uz LSA piedāvājumu raugās «nedaudz kritiski», jo šāds modelis nozīmētu, ka kādai var nākties atteikties no savām programmām vai arī tās reformēt, stāsta E. Bērziņš. Rektoru padomes priekšsēdis un Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis norāda, ka neredz iemeslu būtiskiem iebildumiem pret šāda principa iedzīvināšanu. «Pilnībā atbalstu,» viņš saka. Arī citās Eiropas valstīs par progresīvu tiek uzskatīts uz rezultātiem balstīts finansēšanas modelis, kas nozīmē, ka visām augstskolām tiek piešķirts bāzes finansējums un mainīga finansējuma daļa, kuras apjoms ir atkarīgs no augstskolas rezultātiem. A. Barševskis gan pieļauj, ka «pašlaik, kad naudas ir tik, cik ir, tas būtu pagrūti realizējams».
Pret šādu modeli neiebilst arī Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, taču viņš skeptiski vērtē iespēju to ieviest. Proti, tādā gadījumā būtiski būtu precīzi izvērtēt programmu, taču, ja neviens tam nebūs gatavs, labā iecere varot pārvērsties tās pretmetā. Pēc M. Auziņa domām, vispirms speciālistiem precīzi jānodefinē, kādu augstākās izglītības sistēmas modeli tie vēlas redzēt, un tad jāturpina ar finansēšanas principa maiņu. Pašreizējā situācijā esot arī grūti cerēt uz objektīvu programmu novērtējumu, jo esot prognozējama dažādu interešu sadursme. E. Bērziņš norāda, ka programmu vērtēšanā noteikti būtu jāiesaista arī starptautiskie eksperti.